Pār[ap]domas -8-
Ašs pārskrējiens!

Vēl nesen es lūkojos laukā pa logu un vēroju, cik strauji vētras laikā virpuļo lapas, un kāds spēks ir vējam tās noraut no koka, lai aiznestu, kur pašam tīk, bet nu jau, man nemaz nemanot, ir aizritējis laiks un aiz loga stāv plikadīdas, aizmirstot apsegties bērnu klātbūtnē. Uz galvas reizumis uzkrīt pa kāda sniega pārsliņai atgādinot, ka jāsāk vilkt cepures un/vai kapuces. Un tomēr par spīti šiem skaistajiem skatiem, es vēlos atpakaļ vasaru, kad saule sildīja un saldējums nav vairākkārt atkusis un sasalis. Nu, izbraucot no Rīgas ceļā uz mājām, nav iespējams noteikt, kāds laiks tevi sagaidīs, jo vienā ceļa posmā pusotras stundas laikā, kamēr tieku līdz mājām, mani var uztvert gan lietus, gan sniegs, gan vētra un pat krusa. Nē, vasarā tomēr ir foršāk, drošāk un patīkamāk pat, ja ne visskaistāk

Jau kādu laiciņu atpakaļ varēju parunāties ar viesnīcu menedžeriem no ASV. Zināju, ka būs interesanti, bet nebiju iedomājusies, ka viņi ir tik kolosāli cilvēki. Bija patīkami parunāties un visa tā attieksme un sapratne. Žēl, ka Latvijas konservētā tauta vēl ir tik tālu iepakaļ šādai attieksmei, ne jau velti mūsu servisa līmenis ir tik zems. Cilvēkiem pat ir grūti pateikt "Paldies!" vai "Tu šodien labi pastrādāji!" un citas lietas, kuras ir nieks un neprasa neko daudz, tomēr izmaina gan pamatīgi.

Vēl arī pa šo laiku es dabūju dzīvē izbaudīt to, cik elektrība tomēr ir cilvēkiem svarīga, jo, kad visā Turības teritorijā tā pazuda, viss apstājās un lielākā daļa darba vienkārši paralizējās. Un cilvēki vēl savās mājās veido uz elektrības bāzes durvju un citas sistēmas. Laikam patiktos iesprūst pašam savā mājā uz vairākām stundām un būt gūsteknim. Brr! Klaustrofobiski par to vien iedomājoties.

Bet nu labāk par ko priecīgāku, jo visam taču jābūt līdzsvarā un, ja sākumā sūkstos, tad pēc tam ir jāatsver šis slogs, ne tā?

Un pēdējā laika lieliskākās lietas ir divas:
1) Tāds kolosāls pasākums kā "Laba Servisa Dienas" bija kas tāds, ko nevar aizmirst. Kolorīta publika un vēl varavīkšņotāki lektori. Piedrukāju gandrīz 4 lapas no abām pusēm ar jaunām idejām un piemēriem, ieteikumiem un uzmundrinājumiem. Iespējams, ka studentam, kurš vēl tikko saskāries ar šīm tēmām, nelikās TIK interesanti kā pārējiem, tomēr šī jaunā iespēja un skata punkts ļauj tik un tā apdomāt visu saņemto un kāpēc neņemt, ja dod?
2) Es nekad neesmu bijusi fotogēniska un tomēr pārkāpu pāri savai nepatikai pret pozēšanu un pieteicos papozēt Turības nākošā gada kalendāram. Šoreiz iejutos tautu meitas tēlā un, šķiet, ka man tas izdevās. LIELS paldies idejas autoriem, Rasai un Santai, kuras man iedeva tērpus un kurpes, kā arī visiem tiem, kuri ar mani kopā piedalījās šajā piedzīvojumā. It kā jau liekas, ka tas nebija nekas īpašs, tomēr ir kolosāli, ja brīdī, kad tu pārkāp kādai savai daļiņai pāri un pārraujas važas, ir līdzās kāds, kurš palīdz un uzmundrina. Un paldies Ilzei par šo iespēju; galu galā arī pašai Turībai. Tu vienmēr esi bijusi un būsi kas tāds, ar ko lepošos, jo tieši tevis dēļ esmu dzīvei tik daudz ko iemācījusies un pieredzējusi.

Vispār pēdējā laikā liekas, ka dzīve sāk iet uz augšu.
Laikam jaunais darbs ir vainīgs, jo viss sāka kaut kā uzlaboties tieši ar pirmo darba dienu

Un pāris cilvēki man vēl vaicā, kā es paspēju visu izdarīt gan skolā, gan darbā, gan pašpārvaldē, gan tautiskajās dejās un vēl atstāt laiku sev un galu galā mācībām. Un es allaž atbildu - nezinu! Jo nudien nezinu, kā to visu spēju, vienkārši kaut kā sanāk. Vai kādam ir citi skaidrojumi?