Pār[ap]domas -6-
Koju Dzīves [ne]Dienas

Studenti vairs nav studentīgi, jo brauc ar krutajiem vāģiem un visiem ir laptopi, un, ja tev nav bezvadnieks, tad tu raksti uz rakstāmmašīnas. Un kojas vairs nav kojiskas, jo lielākoties viss ir izremontēts un ērtības ir augstākajā līmenī. Nu, cik tādas var būt, dzīvojot ar vēl 3 cilvēkiem vienā istabā un guļot divstāvīgā gultā. Un virtuvē vairs netiek cepti kartupeļi dienu un nakti, bet gan var iet pastāvēt tur, lai iemācītos jaunas receptes mērcēm ar nezin ko un no sazin kā. Un galvenais, ka, laikam, tomēr vīrieši ir tie labākie pavāri, lai cik ļoti man to negribētos atzīt, jo biežāk manu viņus nekā viņas virtuvē šeptējamies ap kāda intriģējoša paskata ēdiena pagatavošanu. Un kur paliek stereotips par koju dzīvi?

Labi, es negribētu prusakus, kuri lien visās vietās un skrabina sienas tumsā man pie galvas, bet reizēm pietrūkst vecās burvības. Vēl attālajā 1. kursā atceros, cik bieži skanēja signalizācija, norādot, ka atkal kāds ir ko piededzinājis. Tas radīja savdabīgu šarmu. Bet kas ir tagad? Nu, tu ej gulēt ar bumsī-bumsī ritmiem vai kādu skaļāku kviedzienu, vēstot, par to, ka kāds ir ko pazaudējis. Pat smiekli vairs nav smieklīgi - visi laikam samācījušies pieklājīgi smieties. Kur pazuduši smieklīgie smiekli, kurus var salīdzināt ar hiēnas zvaigaļāšanu vai delfīna pīkstēšanu?

Vienīgā nezūdošā "vērtība" ir tie cilvēki, kuriem trakoti vajag uz tualeti un viņi, laikam, nejauši savas kakainās rokas nosmērē gar grīdu vai ūdens noraujamo pogu nekā tualetes papīrā. Jā, jā, nav ko brīnīties, tā nudien notiek! Reiz, ejot uz tualeti, no 6 kabīnītēm , ja pareizi atceros, cik tur bija, tikai 2 nebija nosmērētas. Nudien nabaga apkopējas, kurām pēc tādiem šmurguļiem jātīra.

Nu labi jau labi, beigās jau tomēr nav tik traki kā izklausās, bet kuram gan patiktu lasīt ierakstu ar tekstu: "Kojas ir kojas un visi studenti kā jau studenti. Punkts. Wow! *sarkastiski*"?