Pār[ap]domas -2-
ZEBRAS PĒCPUSE
Pēc gandrīz divu nedēļu nosēdēšanas istabā slimošanas dēļ liekas, ka šīs četras sienas, laptops un gulta ir mana īstā vieta brīvībai, atpūtai un iedvesmai.
Es vairs neprotu sarunāties, tikai rakstīt; Es vairs nesaprotu
cilvēkus, jo viņi runā, nevis raksta; Es gribu palikt vienatnē, nekā
iet un redzēt vēl kādu kustīgu radību. Iespējams antibiotikas manu ķermeni ir apsēdušas
vairāk nekā es spēju iedomāties, bet iespējams esmu ļāvusi savam
prātam pārņemt sajūtas un vēlmes. Kā tikt laukā no vēlmes palikt vienai
un neviena netraucētai? Kā atkal iziet cilvēkos ar smaidu, kurš man
reiz bija, un komunikācijas spējām, kuras kur nozudušas?
Reizumis man patīk domāt, ka esmu palikusi veca, ka
man nav vēlmes iepazīt jaunus cilvēkus, ka man pietiek ar tiem pašiem
vecajiem labajiem draugiem. Dažkārt man liekas, ko es tur līdīšu, ko es
tur darīšu, tepat ir jaukāk - netraucējot citus. Tā kāda mānija vai
dzīves pagurums? Kas ar mani noticis?
Tagad es vēlos tikai no rītiem pamostoties ieslēgt savu DELLicious,
pievienot internetu un rakstīt stāstus un iedvesmas, kuras galvā
sakrājušās nakts murgu iespaidā. Mans miegs jau otro mēnesi ir traucēts
un tramdīts ar asiņainiem murgiem un pakaļdzīšanās stāstiem, ar maģiju
un cīņas veidiem, ar slepkavībām un nogalināšanām. Es to dēļ nespēju
izgulēties un allaž jūtos sagurusi. Kā to visu pārtraukt?
Vai manas dzīves zebrai melnā svītra ieslīdējusi pakaļā?
Un kad beidzot pienāks baltā svītra, lai es atkal pieceltos no pagrimuma?