SKOTIJAS pār[ap]domas -16-
Nu jau varu teikt - sveiki dzimtenē!
Tas nekas, ka jau nedēļa pagājusi kopš esmu atgriezusies mājās, tikai nesen sāku justies un iejusties kā tādās. Šoreiz aklimatizēšanās notika normālāk kā tad, kad augustā aizbraucu prom - laikam pierast pie tā, kas izdzīvots divdesmit gadu, ir daudz vieglāk. Jāatzīst gan ir, ka domās joprojām viss ir angliski un brīžiem neatceros, kā vārds ir latviski. Nevaru pierast, ka angliski viens vārds tiek lietots plašākā nozīmē, bet latviski tam ir vairāki vārdi. Piemēram, es pateicu, ka istaba smird pēc puķēm, lai gan biju domājusi smaržo, pierasts nodomāt, ka "smells like..." u.tml.

Tik dīvaini gulēt un pamosties tāpēc, ka ir jābeidz gulēt nevis kāds atkal skaļāk aizcirtis durvis vai Itāliete aizgājusi pačurāt (vai sākusi lūgties). Man pat liekas dīvaini, ka nav jāizdomā visādi MakGaivera gājieni, lai duša darbotos.
Starp citu, es stāstīju kā ar matu gumijas palīdzību sataisīju dušas galviņu, lai viņa nekristu nost, bet jauki stāvētu pie tā turekļa, lai man nav jātur viņa rokās, kad mazgājos? Ja, nē, tad pamēģiniet paši ar matu gumiju liegt dušas galviņai brīvi grozīties. Protams, vieglāk būtu bijis atrast skrūvgriezi un pievilkt ciešāk izļurkāto skrūvi, bet manā mājā nebija skrūvgrieža, vismaz ne pieejama, jo Pļūteņi laikam no virtuves bija vienīgo savākuši, tā kā pēc manas dušas piestiprināšanas ar matu gumiju paši nevarēja nomazgāties un aši vien skrūvi pievilka. Protams, lieki piebilst, ka dušu toreiz saplēsa Skots. Un es nudien nesaprotu, kā viņš var būt spēļu programmētājs, ja pat dušas ierīci visu laiku pamanījās sabeigt.

Brīžiem aizdomājos par to, kāda gan izskatās māja. Vai trauki joprojām pūst nost, jo neviens neizmazgā, vai atkritumi krājas maisiņos virtuves dažādos punktos un neviens nejēdz iznest un neatceras, ka atkritumu mašīna izved tos katru 1dienas rītu? Vai kāds spēj normāli izslēgt signalizāciju? Ak, kā man gribētos tajā visā dažkārt nolūkoties, cik gan neaptēsti mēs būt cilvēki.
Es jau, protams, nevēlos nevienu nolikt vai kā, tomēr dažkārt tāda izlutinātība nevar palikt nenovērtēta.

Biju domājusi uz mājām atvest pilnu čemodānu ar saldumiem, lai vēl ilgi varētu baudīt Tesco gardumus, tomēr beigās, kad čemodāni jau tā tika pārstūķēti un knapi aiztaisīti, secināju, ka saldumiem nebūs vietas. Jau Ebetei sanāca tikai divas mini paciņas atvest. Laikam pār-rēķinājos! Tā jau gadās, ja viens čemodāns ir pilns ar sapirktajām grāmatām

Sēžot un lūkojoties laukā pa logu uz mežu liekas, ka tie ir izauguši priekšā manam skatam uz līci. Tik nepierasti neredzēt vairs gaismas spēli ūdenī un lidmašīnu motoriņu vietā dzirdēt traktora rūkoņu. Pat atceros, kā pēdējā dienā Skotijā, kas bija jau pirms veselas nedēļas, es pavēros laukā pa logu un redzēju kaimiņu dārzā strādnieku, kurš bija sācis pļaut zāli, bet uz brīdi pārtraucis, lai apčurātu mājas stūri. Nav jau tā, ka man pietrūktu skatīties uz večiem, kuri čurā vai ko apčurā, vienkārši pietrūkst tās sajūtas, ka paveroties pa logu, tu nezināsi, ko tur ieraudzīsi - ko parastu, ko skaistu, ko neparastu vai pārsteidzošu. Cik gan ātri var pierast pie svešām lietām! Dažkārt liekas, ka saprotu kleptomānus, kuri pašiem nezinot savāc svešas lietas. Arī man pašai nezinot sanāca pierast pie svešas vietas un no tās paņemt visu, ko iegribējās - izspiedu un savācu sev līdzi visas tās atmiņu velves un pieredzes krātuves. Laikam esmu Ģeo-[klepto]-māne: savācu svešas vietas [ne jau burtiski] un velku sev līdzi.

Ja Skotijā pirmajos mēnešos, kad tur dzīvoju, kāds bija izslēdzis sapņu kanālu, tad atgriežoties Latvijā kāds mani ir atvienojis no iedvesmas kanāla. Viss, ko uzrakstu, vai tā būtu proza vai miniatūra, vai kas cits, pārlasot neliekas tik labs kā skanēja galvā. Rakstīšanai neatliek tik daudz laika, kā gribētos, bet tas vien tāpēc, ka jāizdara tik daudz kas, ka negribas neko darīt. Pat čemodāni vēl nav izkrāmēti. Nu, patiesībā jau ir viss izvilkts no tiem laukā, tikai mētājas viss uz tiem tāpat. Vienīgi grāmatas skaisti iegulstas plauktā un priecē mani ik rītu, kad pamostos.

Atsāku spēlēt WoW. Brīvbrīžiem laba nodarbe, lai atslēgtos un relaksētos, vismaz var atsist kādu un nejusties par to vainīgs. Un es tur spēlēju ar Draenei Hunter tēlu un viņas dzīvnieks ir gorilla. Nezinu kādā jēga, bet reiz ko stāstot es ne tā izteicos un pateicu - pērkaķis (it kā mērkaķa un pērtiķa vārdu savienojums). Tagad par to visu laiku vēl smejos. Interesanti, kā tāds pērkaķis varētu izskatīties?

Palēnām atgriežos Latviešu mazkrāsainajā dzīvītē. Ar nepacietību gaidu septembri, lai satiktu "vecos" studijas biedrus. Gribas redzēt, kā viņi izauguši un ko esmu pa šo gadu nokavējusi. Bet pirms tam es nespēju sagaidīt budžeta vietu iedalījumu, DIKTI ceru tur ieraudzīt arī savu līguma numuru, tad vismaz nebūtu pa vasaru dikti jāiespringst naudas meklējumiem.

Kādi plāni vasarai?