[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are the most recent 25 friends' journal entries.
| Saturday, March 14th, 2026 | ||
| misene | 10:54p |  |
| Friday, March 13th, 2026 | ||
|
feita_kleita |
4:35p | Vislielākie meli CV, kurus ierakstu - Stresa noturība! Jel, stresa noturība. STRESA NOTURĪBA! LOL Jo es pie vismazākā nieka aizeju nonsensā pie jebkuras "nepareizības" manā "matricā". |
|
putnupr |
11:58a | Biju ciemos, un ieraudzīju  |
|
putnupr |
11:17a | Pirms 20 gadiem Marts 13., 2006 23:19 nekas TĀDS - liels, balts un pūkains trusis, nav noticis. visu dienu domāju par stomatītu, ka derētu iekosties nekvalitatīvā asfaltā tā, lai asinis šķīst, jo gļotāda kut, bet pievakarē, virzoties pa veikalu Alfa, domāju, kaut nenokristu zeķubikses. vēl suns saslimis un slēpjas pie manis, šim liekas, ka manā pusē nav sāpju (ir doma) 23:40 darbā kolēģiem parādīju savu falšo draugiem.lv tēlu, nez, vai vēl gribēs "draudzēties", vai gribēs uzticēt kaut kādus darbus, varbūt domās, ka esmu nelīdzsvarota un neuzticama (11 raksta | ir doma) |
| Thursday, March 12th, 2026 | ||
|
pajautaa [ lavendera ] |
7:57p | liela jubileja Varbūt kādam ir jau pieredze un gatavs saglabājies plāns? Kā to aptuveni 30 pusmūža cilvēkiem padarīt iespējami aizraujošu. Es nelietoju spotifaju, bet varbūt tur var atrast jau gatavas Paula un piecdesmito gadu populāro dziesmu listes dejām? (Doma par onkuli ar sintezatoru mani kaut kā nesajūsmina.) Interesanti viktorīnas jautājumi par jubilāri, uz kuriem būtu aizraujoši atbildēt, un nestulbas aktivitātes kartupeļu un karbonāžu nokratīšanai dziļāk vēderā arī velkomēti. Nekad neesmu vadījusi nevienu apaļu ballīti. Un vēl es nezinu, kur maketē un drukā ielūgumus (daudz nevajag, nu desmit varbūt, bet ar savu tekstu). |
|
zilnezal |
5:34a | Kur lai apstājas Esmu izšķīdusi Esmu visur Es jūtu sevi Viss ir kārtībā, tikai tagad ir tik plaši Es nezinu, no kura gala to visu pierakstīt Tas ir tieši tāpat, kā ar sapņiem Arī tie ir tik plaši un daudzos slāņos, tajos ietverts tik daudz laika un telpas, man nav ne jausmas, kā lai to pieraksta Kā lai šo visu piefiksē, kā lai to Jo vajag, ir dziņa un nepieciešamība to padarīt par kaut ko |
| Wednesday, March 11th, 2026 | ||
|
restart |
10:52p | Reiz sensenos laikos, kad meitai bija trīs gadi, viņai bija bērnudārza audzinātāja. Skaista, ļoti lādzīga, varbūt pat pārāk, ļoti mīlēja bērnus. Meitai viņa ļoti patika. Ļoti, ļoti. Man liekas, ka arī audzinātājai mana meita patika mazlietiņ vairāk nekā citi bērni. Audzinātāja sabija vien nepilnu gadu un aizgāja prom. Neilgi pēc tam tikai vienu reizi viņu nejauši satikām, meita šausmīgi sakautrējās un pat lāgā neparunājām. Šodien runājam par bērnudārzu, kas tur vēl strādā, kas aizgājuši prom. Izrādās, viņa savu mīļo audzinātāju neatceras. Eju pie datora, meklēju bildes, pat vārdu, izrādās, viņai atceros pareizi. Rādu meitai. Neko neatceras. |
| Tuesday, March 10th, 2026 | ||
|
pirmslietus |
10:51a | Kad trešo darba dienu pēc kārtas zvana nepazīstams numurs un nolem pacelt. Citadele un jautājums, vai zinu, kas notiek ar manu 2. pensiju līmeni. Jautā, vai ietilpstu vecuma kategorijā līdz 50 gadiem. Sāku domāt, kad vecuma kategorijas kļuva tik lielas un nesmalkjūtīgas. Tālāk atbildu kaut ko par indexo, un viņa sāk visai ātri runāt par dažādu ieguldījumu izdevīgumu, citadeles pārākumu un daudz ko citu, kas saplūst vienā grūti sadalāmā vai uztveramā mākonī. Dzirdot miglaino fona runāšanas troksni, apzinos, ka man šis nav jāklausās un šī saruna nenotiek tādēļ, lai palīdzētu man. Apzinos, ka varu vienkārši nospiest sarkano pogu un ieslēgt lidojuma režīmu. To arī izdaru, skaista 'there is no spoon' sajūta. Paldies citadelei par to <3 |
| Monday, March 9th, 2026 | ||
|
dienasgramata |
9:08a | No reklāmas: Simtiem cilvēku iecienīts krēms! |
| Saturday, March 7th, 2026 | ||
|
teja |
1:31p | the fear, the wasting away, the tortured extinction, the obstinate means of resistance, the naive beIief, the famines that go unmentioned, the trepidation, the stubborn determination to learn, the imprisonments, the hopeless struggles, the withdrawal and isolation, the arrogant powers, the blind wealth, the maintenance of the status quo, the numbness, the hidden ideologies, the flaunted ideologies, the crime, the whole mess, the ways of being racist, the sIums, the sophisticated techniques, the sirnpIe games, the subtle games, the desertions and betrayals, the unshrinking lives, the schools that work, the schools in ruin, the power plots, the prizes for excellence, the children they shoot, the computers, the classroorns with neither paper nor pencils, the exacerbated starvation, the tracking of quarry, the strokes of Iuck, the ghettos, the assimilations, the immigrations, the Earth's illnesses, the religions, the mind's illnesses, the musics of passion, the rages of what we so simply call Iibido, the pleasures of our urges and athletic pleasures, and so many other infinite variations of life and death. That these commonplaces, whose quantities are both countless and precise, in fact produced this Roar, in which we could still hear intoned every language in the world. E. Glissant, "Poetics of Relation" |
|
zilnezal |
8:36a | laukā tiešām ir pavasaris, atveru logus un apsēžos uz palodzes, rīta oranžā saule, jumtu baloži ir izlīduši laukā. nez, vai tie mani atceras. kaut man būtu pagalms, pašai savs, kurā iziet, gribu redzēt, kā atnāk pavasaris. šie rīgas jumti ir skaisti, ziemā tos uzlūkot noteikti ir jaukāk, kā klajumus aiz loka laukos. bet tagad, kad tuvojas pavasaris... es atkal un atkal atceros kafkas muzeju prāgā, kur kaut kur bija izraksts no viņa dienasgrāmatas par to, kā viņš, lai cik censtos, nespēj tikt prom no prāgas. es tā jūtos par rīgu. jau kopš te sākām dzīvot apmēram 2003. gadā es uzreiz zināju, ka gribu tikt prom. un aizvien es te esmu. rīga mani padara nelaimīgu un slimu, rīgā ir mani draugi un mīļie, manas atmiņas, manas vietas, mans vārds. rīgas gaiss mani padara zaļu. mani nogurdina trokšņi, nomāc smakas, ir pārāk maz koku. šīs ir toksiskas attiecības, tas ir pieradums. mans brīvais laiks paiet, tiekoties ar draugiem, tas man ir svarīgi. bet es varētu tikties ar draugiem arī nedzīvojot centrā. es domāju par pārdaugavu, es gribu dzīvot mājā, līdzigai tai, kurā dzīvo lote un roberts, tādā, kur nav pārāk daudz kaimiņu, un ir jauks pagalms, arī eliāna dzīvoja līdzīgā mājā. es tik ļoti gribu dzīvot otrajā vai trešajā stāvā un tāpat redzēt sauli un debesis un gribu pagalmu, tādu, kas ir tikai man un kaimiņiem, un kaimiņus, kuri ir forši un jauki. jūs pat nevarat iedomāties, cik tas man ir grūti, nevarēt regulāri iziet no mājas, lai ieietu savā pagalmā un tur pasēdētu. jā, man pie mājām ir parks, bet tas ir tik plašs un atvērts, tur staigā visi, es nejūtos droši. tas mani nomāc, tas mani padara smagu. un varbūt tā nav īsta problēma, tā noteikti neatrodas maslova piramīdas pamatos, es zinu. ziemā vēl ir ok, jo ziemā visur ir līdzīgi. bet tagad, kad sācies pavasaris... es nevaru iet uz autobusu vai vilcienu un braukt uz mežu, jūs taču saprotiet, līdz transportam ir jātiek, un pa ceļam ir tik daudz atvērtu telpu, tā ir pilna ar svešiniekiem, tā izsūc mani sausu. es gribu bez spēka iziet pa durvīm un bez spēka ieiet pagalmā un tur ilgi sēdēt un nerunāt un skatīties sūnās vai mākoņos, es gribu, lai man nav tam īpaši jāsagatavojas vai jāsataisās. es mīlu savu istabu, tā ir mana un mīļa, bet jau desmitiem gadu es gribu tikt prom no centra, vismaz uz pārdaugavu. |
|
zilnezal |
8:24a | viena no lielākajām kļūdām, ko pieļāvu, bija sākt strādāt darbus, kas saistīti ar tekstu. es sevi nevainoju. tas it kā ir loģiski -- ja kaut kas tev sanāk, tad jāpelna ar to nauda. tā runā. bet rakstīt man patika, ļoti. bet tad nāca filosofijas studijas, kur jāraksta bija tik daudz, tam sekoja prakse jānī roze, tad visādi transkribēšanas darbi, darbs zvaigznē, darbs lsm... kad gana daudz reižu tev jāpiespiež sevi kaut ko darīt, kad nav spēka un dukas, jo pienākums sauc... tas beidzās ar to, ka atverot google docs vai wordu whatever man vnk sākās panika un pretestība. rakstīšana man vairs nesaistījās ar neko patīkamu. bet tā bija vienīgā lieta, caur kuru spēju sevi izpaust, kurā varēju eksistēt ārpus sevis. nu jau vairākus mēnešus, varbūt gadu, nedaru šādus darbus. es vairs negribu tādus darbus. gribu atgūt prieku rakstīt. gribu rakstīt, jo man patīk to darīt, un strādāt citus darbus. man patīk mans jaunais darbs. tas ir īsts darbs, vajadzīgs, nogurdinošs un piepildošs. tas ir īsts darbs tādā pat ziņā, kā audzēt rudzus, miežus, govis, kā pārvadāt lietas ir īsts darbs -- bez tā nevar iztikt, kādam tas ir jādara. protams, visiem darbiem ir sava jēga, es runāju par savu iekšējo sajūtu to darot. es gribu rakstīt tikai tāpēc, ka es gribu rakstīt. jūtu, ka vēl būs japaiet labam laikam, līdz atgūšos un spēšu to darīt. līdzīgi bija ar instrumentu sestajā -- tas man riebās, jo saistījās tikai ar stresu, gatavojoties ieskaitēm, kuras pieņēma trīs skolotājas dusmīgām sejām; ar klavieru gabaliem, kuri lielākoties man nepatika. tas patiesībā ir tik nožēlojami un perversi, tā sagandēt kaut ko, kam vajadzētu sniegt mierinājumu un iespēju izpausties. ir pagājuši 13 gadi un nu beidzot man atkal patīk klavieres, man nav sajūtas, ka nepieciešamas notis vai pareizais veids, kā to darīt. man pietrūkst rakstīšana, bet jūtu aizvien sevī pretestību, grūtības, kas cēlušās no tā, ka ir bijis dažāda veida spiediens darīt to, ko negribu. citi tā var, es nevaru. ja dzīvotu vēlreiz, jau laicīgi darbu meklētu citā jomā, rakstīšanu atstājot tikai sev. |
| Friday, March 6th, 2026 | ||
|
pajautaa [ lavendera ] |
9:43p | putekļsūcējs Mājās ir kaut kāds samērā vecs pensionārs, kas lāgā nesūc, nevar saprast, kāpēc, bet vispār strādājot ar to var izbesīties. Viņi noveco un izbeidzas? Vai arī ir remontējami? Man ir Philips. Skatos rd electronics un nevaru saprast, kas mūsdienās ir labs, strādīgs putekļsūcējs par draudzīgu cenu. Problēma ir paklāji un mīkstais grīdas segums (koka grīdas jau mierīgi var izmazgāt arī ar mitru lupatu). Ir ieteikumi? Akumulatorīgie vai ar vadu, rokā turamie vai uz grīdas liekamie, ar maisiņiem vai ar konteineriem? Man joprojām tā rd dāvankarte neizlietota (būtu jel kāds palīdzējis un samainījis pret naudu). Ak jā, un kā uzvedas roboti telpās ar paklāju, dēļu grīdu, galdu, krēsliem? |
|
dienasgramata |
11:23a | bet šo biju aizmirsis: http://klab.lv/users/dienasgramata/7999 |
|
dienasgramata |
11:21a | šo pirms divdesmit gadiem atceros: http://klab.lv/users/dienasgramata/8002 |
|
dienasgramata |
10:24a | no noklausītajām sarunām: vakar biju Mūzikas akadēmijas jauno diriģentu skatē, visnotaļ lieliski, bet viens skaņdarbs (Mijo "Skaramušs") bija saksofonam ar orķestri, tas saksofonists tāds puika ar brillītēm un piesārtušiem vaigiem, aizpogājies līdz augšai (nezinu, ko tas nozīmē, bet izskatījās tieši tā) nopūš trīs daļas nonstopā, gabals sarežģīts, tur visu laiku mainās temps utt, tad ir starpbrīdis, kura laikā viņš jau ir foajē un saticis savu meiteni, dzirdu tikai, kā meitene viņam prasa: "Tu vispār redzēji, kur es sēdēju?" |
|
putnupr |
8:48a | Pirms 20 gadiem 6. martā rakstu: "kad man bija 12 gadu, tad domāju, ka spēlēšos ar lellēm visas dzīves garumā, kad man bija 22 gadi, tad domāju, ka vienmēr būšu iemīlējusies, jo tad iemīlējos visu laiku, šķita, ka tā būs vienmēr. re kā piekāsu. nav tādu vārdu kā visas dzīves garumā un vienmēr." |
|
putnupr |
8:35a | Kas šis par putnu?  |
| Thursday, March 5th, 2026 | ||
|
dienasgramata |
2:36p | TRAVELNEWS.LV Pētījuma dati rāda, ka 74% restorānu apmeklētāju izvēlas izmēģināt jaunas garšas, dodot priekšroku bagātīgām un interesantām kombinācijām. Visā pasaulē šobrīd ir novērojama pāreja uz drosmīgām, daudzslāņainām garšām, kam raksturīgs asums, izteikts skābums, kūpinājuma un fermentācijas elementi. Arvien biežāk tieši dārzeņi kļūst par ēdiena galvenajiem varoņiem. 60% restorānu apmeklētāju vēlas uzzināt vairāk par garšu un produktu izcelsmi, kā arī par pašiem šefpavāriem. |
| Wednesday, March 4th, 2026 | ||
|
putnupr |
7:10p | Mani nomāc pavasara saule. Patikt patīk, bet arī nomāc. 6 mēnešus būs spilgta gaisma. |
|
dienasgramata |
6:47p | oi, šajā dienā pirms divdesmit gadiem es ierakstīju cibā: "kad es nomiršu, jūs raudāsiet?" un jūs atbildējāt bet vispār es kaut kad šodien (vai vakar) izdomāju, ka varētu nostiprināt testamentā savu potenciālo reinkarnāciju (kāpēc potenciālo, es visai noteikti nepaspēšu izrauties no sansāras riņķojuma šīs atlikušās dzīves laikā, tā ka agri vai vēlu neizbēgami atgriezīšos) un noteikt deviņus gadus neizmest manas grāmatas un plates gadījumam, ja es piedzimstu atkal cilvēka izskatā |
|
likcepure |
2:05p | Padomju laiki Man liekas fascinējoši, ka man tūdaļ būs 40 gadi, bet joprojām sanāk dzirdēt tādus tekstus kā: "Jūs jau jauni cilvēki, nezināt, kā bija padomju laikos", un seko stāsti par ziņotājiem katrā kompānijā, cenzūru un rindu pēc desas. |
| Tuesday, March 3rd, 2026 | ||
|
putnupr |
3:21p | Izlasot txt, ka kāds devies mūžībā, vienmēr iztēlojos uz viņa pleciem mugursomu. |
|
dienasgramata |
1:43p | no noklausītajām sarunām (nekā daudz, tikai aprautas frāzes, kurās galvenais ir intonācija, nevis teksts, taču pamēģiniet iztēloties): - kāds vīrietis iet pāri ielai un runā pa telefonu, apstājas, paceļ acis pret debesīm un satraukti kliedz: "Es saku - bļaģ! Es saku - pag, pag, pag!" - pavisam jauns puisis ar meiteni ātri pamet RIMI, neko nenopirkuši un acīmredzami sastrīdējušies vai tuvu tam, dzirdu tikai pāris vārdus, ko saka meitene: "Bendžamins Natanjahu!" un pēc pāris sekundēm: "Es nevaru to atbalstīt!" |
|
zvaigznjustari |
10:29a | Vai jums 90 eur gadā par zemes nomu, kur nodarboties ar mazdārziņu, ierīkot bērnu rotaļu laukumu, ugunskuru etc. 200+ kvadrādmetros arī šķiet "astronomiska summa", pie nosacījumiem, ka noma ir oficiāla, īpašnieks maksā nodokļus etc.? |