njā nu tev taisnība... ko gan es esmu izdarījusi savā vasarā?
un ko gan tu domāji uzdodot man šāda veida jautājumu? var jau būt, ka tev tas bija vnk jautājums... bet mani tas paķēra diezgan dziļi sirdī. sākot jau ar to, ka es varbūt tiešām neesmu izdarījusi neko savā vasarā un beidzot ar globāla izmēra katastrofu - ko gan es vispār savā dzīvē esmu izdarījusi?
mūžīgi sāpīgais jautājums... ka es jūtos nekad neattaisnojusi uz sevi liktās cerības. gan no vecākiem, gan pašai no sevis.
pamazām sāku nožēlot to, ko esmu tev pateikusi. esmu pielaidusi tevi sev tik tuvu, bet tu neesi panācis pat solīti pretī. un tieši šodien man paliek bail no šīs situācijas.
Gribas atkal distancēties un būt kā mazam ezim'.


Bet atkāpjoties no iepriekš uzrakstītā... jūtos tomēr tā, ka nostājos atkal uz savām kājām. aug stingrā pārliecība un aug arī sevis kontrolēšana. es neļaušu sev atkal būt tik emocionālai.