Ehz, neko tev nepārmetīšu un neaizrādīšu, esmu pats atradies tādā situācijā, un tu to zini... Piedod, bet tu kļūdies sacīdama, ka bez ģimenes nav neviens, kas par tevi domātu, atcerētos un kam tiešām rūp kas ar tevi notiek, varbūt tādu nav daudz, bet ir... pat ja tu viņus reizēm nejūti sev blakus... Zinu tavas domas par mani, bet arī man tu rūpi, arī es uztraucos par tevi, bet es nespēju un laikam arī nav lemts būt tev pietiekoši tuvu, lai kā spētu palīdzēt, vai šī palīdzība būtu morāla, vai fiziska, tam nav nozīmes, ja vien tu man uzticētu savu bēdu, kā tas bija reiz...