Principā, draudzībai darba vietā redzu tikai mīnusus, vienmēr kāds kārstīsies pār plecu un prašņās, kas tev tur, vienmēr kāds zinās kā tev normalī jāizstās un pamanīs pārmaiņas tevī, piemēram, svaigu matukrāsu un tā būs jāapspriež, nu, vai jaunu klozi, nu, vai to, ka tu dzer kolu,piemēram, tātad tev ir paģiras, nu, vai to, ka tev šodien ir labs garastāvoklis, nu, vai to, ka tev smuki uzkrāsotas acis, nu, vai ko, kas kuram arī jāpisī, kāds mans garstāvoklis un acis. bet vissāpīgākais ir tas, ka uz tava rēķina kāds nemitīgi lepni būs atmetis, jo atmešana jau tapēc arī skaitās atmešana, ka tu nepīpē savas, bet svešas, sevišķi nepakautrējoties nostriļīt arī pozapēdējo, lai tev stundu pirms darbdienas beigām būtu jāvelkas aukstumā pēc mazās paciņas, sevišķi sāpīgi tas pirmsalgas dienās, kad viss uz skaita, vaiarī dienās, ka no rīta stundu esi tinis savu devu, pirhstiem, ne mehanizēti, un akal, stunda līdz beigām, a tev etvijā tikai drupačas. Un pīpētavā neviens negrib pastāvēt, pašūpoties un vērot horizontu, iedomājoties sevi lotosā un fonā vaļu dziesmas, tarkšķēs tev, līdz sprāgs galvā vadi un ta būs miers. vaiarī šodien, ka tu esi jebījies pa visu rīgu, astoņās dažādās vietās maksājot naļikos, bīdot ģēlas un visko krustu šķērsu iepērkot visādās nepatīkamās vietās, un ne pīpēt ne ēst tev neviens nav devis, tikai divus dūmus kaukur pārskrējienos, nu, untatevi apakaļ darbā sagaida viens, nocieties kā sunīts pastaigas, untu beidzot gribi normāli palīgoties pīpētavā uz kādām divām cīgām vismaz,lauskisa un dūmu rimbuļu skaņās, bet tev viens dīdīsies un piestāstīs pilnu galvu saviem neticamajiem dienas piedzīvojumiem un prasīs vai tu uz balli arī šitādas satīsi un tujaubļaķ galvā rēķini, cikos ta jāceļas, kādos piecos?nu, lai puzotru stundu tītu savas četrdesmit un vēl pa virsu divdesmit, ko ballē streļīs nost