šis atgādina, kā es reiz, kādos padsmit gados, arī stāvēju tur tajā stūrī un pavērsusies pret salōnu, kad viens tēvainis mani tur naturāli iežogoja, iekrampējis rokas katru savā pusē, turklāt tam visam klāt visu laiku vēl arī svīda un elsa. griezties ar seju pret logu man tajā brīdī likās vēl stulbāk, tāpēc tā arī nostāvēju ar stīvu sprandu.