Te pagastā kaukur nolikusi karoti tantiņa vai onkulīts un atstājusi bāreņos trīs kaķus. Tadnu viena no tām, tāda naudaskaķe tŗakām acīm te vislaiku ložņā un bāžās iekšā visās atvērtās durvīs. Viesi, pŗotams, visi kā viens bija žēlīgi un iekārtoja viņai bļodiņu pie meža šķūņa, kurā es arī beigās pasāku visko iemest, arko sakarā bārene sāka nākt aizvien biežāk un sēdēt kaulainu pakalju uz lieveņa, pārbaudīdama manu modrību, jo saprotams, pār lapas malu vēroju, lai nelien mājā, kur viņa arī vienmēr lien līdz sāku škicot untā. Bet tā, sadzīvojām atturīgi un nekādu sūdzību, līdz instrument meklējumos atvēru piemājas šķūņa durvis, sastapos ar šo aci pret aci. Taktiski stāvēju durvīs un gaidīju, kad šī ies kaukādā virzienā, bet šī nevis virzās, bet velta man tik čūskai līdzīgu šņācienu, ka bijībā aizvēru durvis. Tad savācu meža bļodiņu un kopš tā laika sagaidu viņu ar ķērcienu, pizduj, dura!