Biju pie Juzika kafijot, viņš no ezera izcēlis 19 kilogramīgu bebru. Tad Juziks paņēma motorzāģi un nāca man līdz, nozāģēja priedi, kas maucas toļikam dārzā, pa gabalam vien, tāpat aveņu sētu sīkos gabaliņos, gribēja jau ķerties pie sidrabegles, bet es viņu laikus apturēju. Rīt nāks pļāvējzēns un tad būšu gatava pieņemt smalkus viesus. Sakrāmēju dažāda lieluma sprunguļus pa šķūņiem, savilku priedez zarus čupītē aiz mājas un sveķainām rokām un halātu nevaru izdomāt, ko ar to skujaino čupu lai tagad dara. Bet tas tā. Vispār, nezināju ka tā kādreiz teikšu, bet man vaig īstu, prātīgu brūtgānu, nu, piekā dzīvē pieturēties, ne kaukādu čikuriku čau, skērī šit, joptvaj