jā, vane, man rajonā tik poetiski tagad izstās ar tām papeļpūkām (laigan es viņas ienīstu, jo šīs tādaa gaisīgas un šķidras un vislaik šķiet, ka viņas saies elpceļos un tu noskamsi), tur no rītiem tā smuki saule izgaismojas un ta tais pūkās, prikiņ, arī, un viz, jejbogu (tas tapē, ka es logus nomazgāju, tagad redz visu cauri), untik smuki un kautkādi krokusi un suņuburkšķi pie loga, tāvien nopīpētu un kafijās nodzertu visu dienu uz šito lūrot