Nupat vārtrūmē bij škandāls, ilgi gājām uz to, šodien atnācām. Vardsakot, ir te tāds pizdjuks, viss no sevis, kuram pienākums salādēt visu sūtāmo mašīnā un izvadāt pēc piederības, nutur, viskādas smagas bukletu kastes un tā. Pirmkārt, katru reizi viņš ir jāķer, jo viņš lavās, otrkārt, ja sagadās ar kautkādu septīto dzirdi viņu saklausīt un noķert, ta viņš ir piecreiz jālūdzas un vēl jāpārliecinas, vai viņš pēc sava negribīgā- jājā, to sūda kasti ir tiešām arī paņēmis. Citreiz ir jāiet lūgties sisadminiem, lai nāk palīgā. Tas, saprotams, jādara man, jo kastes manas, man vajag, es eju nolūgties. Šodien, karoče, visam citam pa vidu, akal tas perdels sāk lauzties man tur, essaku, paņem to kasti, viegla, viņšsaka, nevar, uztais rokturi, lai es nesasmērējos, es (visa baltā, starpcitu), saku, paņem to kasti, kas, man pašai jānes, šissaka, netīra kaste, sasmērēšos, essaku pa visu- danunahui, pati aiznesīšu, paņēmu to kasti, izgāju sētā un kā švirnula to jaščiku viņam priekšā mašīnai, vēl par pidaru arī nosaucu, iespējams, ka dzirdēja. Kaimiņonkuls sajūsmā, man raustās plaksts.