Vakar mani, varētu teikt, ar varu un viltu izvilināja muzejnaktī, pareizāk, visudienu vāļājos pie rādioārta un centos saņemties vismaz veļas dienai, bet man kaukā tik labi vāļājās, kane veļas diena, ne spodrības diena, nekā. Untamanzvana simis, unessaku, nukurtanutur spaidīsies, sūds tā muzejnakts, esjaugannekur neiešu unviņšsaka, pilnīgi pareizi, ka centrā nav ko darīt, bet viņš aizbrauks līdz draudziņiem untajau redzēs,ka nedo ne pieci, ka neatnāk pāri tiltam, unesjejbogu teicu, nēnu, labāk jaune, esvispār īpaši negribu nekur piedalīties unē tikdaudz kaislību šonedēļ bijis, unkaman visas lupatas netīras unvispār, ja nāk, ta iepriekš piezvana, jo man visa grīda lupatās, bet labākjaune. Nu, unkodomājies, velku es kaut kādas parpalas, taisos iet pēc cīgām, domāju, rekurlabi, laikam praņeslo,  ne ķemmējusies, nekā, pēkšņi, hujakts, zvans pie durvīm, skatos acī, pizdjec, draudziņi. Nēnopietni, a man viss lupatās, esvispār nesaprotu,kur tik daudz var būt,ka no visiem stūriem nāk laukā un viss jāmazgā, vārdsakot, bardaks tāds, ka vāhs. Nuunta es veru to durvi kaukā pusviru un saku pavisam nikna, Nēnu lieliski... unpēctam- Joptvajmaķ, kas par dzīvi?! un dzidru tik kā draudziņi viens pēc otra tā palaidnīgi ķiķinādami skrien laukā, tikai simis drosmīgs stāv, untajau kaukā samierinājos,nuka, jāpadzer dārziņā untajau, kad padzer dārziņā, ta paliek tā lustīgi untaizstaigājām āgenskalnu visu smuku un smaržīgu, ta visādi joki, vācieša muzejā vispār uznāca kaukāda lēkme,ka jāskrien pa trepi lejā,līkām smiedamām, visiem dežūronkuļiem par brīnumiem, jomēs ar lauru meklējām tubziku un es atspēru kaukādas nepareizas durvis, kas pašas atvērās tā lēni un dobji čīkstēdamas, paverot skatam kaukādu krēslainu stūri, tamēsizdomājām, katurnozārka varētu tākā spēlēju dancoju vai drakulā tāds vācietis rokām krustā celties pussēdus un dobjā balsī teikt:"Aaaaizņemts!", untaiestājās vāhs tiešām, ka līks skrien pa trepīti, ta izmukām dārza soliņā papīpēt un padzert slepšus, kur simis centās novērst garāmejošu dežūronkuļu uzmanību, gida žestiem un visu iznešanos, rādīdams uz soliņu un teikdams:"Nuja, untur tas Vācietis sēdēja..." unmēspēctam ņirdzām, ka onkuļi arī nākuši dārzā mierīgi iedzert, betta ieraudzījuši mūs un gidu un nošpļāvušies,nuka, tejau neļaus mierā iedzert, visur tie Vācieša fani. Nuuntā viskādi, Akurātermuzejs smuks un Smiļģa, nu, viss, vārdsakot,smuki, sevišķi dārziņos, betnu, kopējais rezumē tāds, ka vidējais muzejnakts apmeklētājs ir apkrāvies ar pieciem riteņiem vismaz, ko staipīt pa trepēm augšā lejā un nekādi nevarēt izgrozīties, kādiem diviem bērnu ratiem un vēl kādu zīdaini pie krūts piespraustu. Attiecīgi, jautājums paliek atklāts: kāpēc viņi tās vecmāmuļas ratiņkrēslos atstāj mājās?