Ta, jebaķ, kā mani bučoja Valodja, esjauesmu stāstījusi, ka man viņš tākā frenai no blekbūkiem tas brūgāns ar zemo balsi, karoče, kā rāva vaļā auto durvis tā, blākš, un prjama v gubi, krepko pri krepko, aman brunči uz augšu sabraukuši, jo kājas gaļaskastē un šnabos. Untikpēctam-privet. Kājauteicu, jebaķ, kutas laikam skaistākais imenno skūpsts manā mūžiņā... Bļa, kak vspomņu