Ta vēlkauko mēš tur apspriedām, neatceros vaiŗsko, tik kūkotājas tā ikpabrīdim atnāca skaudīgi palūrēt, kur mums interesantas sarunas, laikam stipri vīlušās, ka nocēlu viņām rotaļbiedru. Ta viņš intresējās, kādas spēles man telefonā, uzkoes nezināju atbildes, betviņšturpats labi tika galā un jūsmīgi komentēdams sasniegumus, sēdēja blakām un dzenāja kaukādus tomātus vai tārpus manā telefonā. Taesviņu, ikpabrīdim, gribēju ar kauko pacienāt un piedāvāju te virtuli, te pīŗāgu, te latu salčukam, betneko viņš negribēja, jo viņam nepatīkot svešu ņemt, ka pašam pilna māja cepumiem. Beigās gan man izdevās viņam kauko labu, jo atcerējos par haribo avenītēm somā, uzkoviņš iejūsmināti sasita plaukstas,teica "ou!" un paņēma gan.