Nulūk, es īsti nezinu kā mums tas sākās, bet to Romu es biju tā lietišķi un nopietni ieinteresējusi, nēnu, irjauarī laikam interesanti, vane, tante izgūlusies kājpārkāju pa visu trepīti bezmazām garšļaukus, pie pieķēzītas upītes, izmētājusi ŗiņķī savas liekās lupatas un nešļavas un, vārdsakot, pilnīgas bezpoņatkas. Nuja, untaviņš tur tā bikli un drošā attālumā, ieslīpi glūnēdams, urbinājās ar dažādiem sprunguļiem tai upītē, aizvien tuvāk un tuvāk līdz, spudūkš, un man pēkšņi ir blakussēdētājs, kepkā tāds, ļoti nosvērts maļčiks.