Ai, fjokla... Es zinu, kā tas ir. Bet izmisuma, tukšuma un skumju vietā vēlāk paliek gaišas atmiņas. Un varbūt vectēvs vēl dzīvos?
Man omamma slimoja ļoti, ar rozi uz kājas, 87 viņai bija. Roze noēda puskāju un tad vēl asinsaindēšanās. Mēs gājām strīpām uz slimnīcu dežūrēt - mamma, abi mammas brāļi, mana viena māsīca, māsa, otra māsīca, trešā.... un personāls kliedza - nu CIK var vienam cilvēkam būt mazmeitu?! Bet kad omamma nāca pie samaņas teica - es taču netaisos vēl mirt!
Un dzīvoja vēl.. atkopās. Es mācīju staigāt no jauna.

Un tikai trīs gadus vēlāk teica, ka nogurusi, pavisam dzīvot nogurusi.