Rīgā es izkāpu sarkana, sagumzīta un izpūrusi. Un gandrīzām streipuļoju, manjalikās, ka būs tāda saulaina ņovakare un es pa ceļam pie omes varētu piezvanīt oblicai un indulgencei un ielūgties uz kādu pīpi un mazu fufciku dārziņā un paskatīties kā smejās bērniņš. Betta sāka pilināt, iestreipuļoju tramvajā,izkāpu, pilināja vēljoprojām unta ka knapi tiku līdz hanzabankai, sākās ņegaiss, saliju, līdz tiku durvjailē, tieši tā, lai ŗedzētu maksimu, kurman šistas jānopērk, betlīdzkuras siltumam es netieku, jo gāž, unlūk, šajā durvjailē, ar pilošām piedurkņēm un visu, pār mani nāca visizmisīgākais izmisums pasaulē