Pabaroju radus, pareizāk, ome man klausulē šņukstēja, ka viņai nekā no dzīves vairs nevajag kā tikai un vienīgi un vienalga kādu, bet zupu. Ta spēju vien fŗikadeļu, tā tāda fiksa. Un vaidzēj redzēt kā viņi ar brāli abi šmakstinādami molča strēba, labi, ome, tastā, bet brāls vispār neko, izņemot filejas un kartpeļus neēd. Jūtos lepna. Pat šķīvīšus paši aiz sevis nomazgāja