nubetlabi,es jau arī aizgāju gulēt kādos desmitos, laimīga paciņu no pappī saņēmusi, ar diviem antikk porcelāna svečturīšiem (puķītēm rotātiemm), baigi smukiņie, un tādu jokainu krūku, es gan ilgi skatījos, nevarēju saprast,patīk vai nepatīk, bettur laikam viss šarms tai osā, tā tāda stipri ahūna. Ā, un papī man vēl atsūtīja dzimšansdienas kartīti ar onkuli un pudeli un plīša lācīti, nuuntur rakstīts viskas un beigās tā:" Smuka kartīte, vai ne? Kota es lai sūtu- ar saulrietiem vai rozēm? Ja saule vēl augstu un mums vēl viss priekšā. Visu mīļu! Tēte". Nu,pasaki?!
Tas pat labi ar tiem pieciem trīīssešām var normāli,meditatīvi pakafijot un ta nojogot un viss bez steigas, laigan riktīgi gribētos kā pusaudzībā, līdz vieniem dienā nosust, tā nav bijis sen, ta jābrauc laikam izgulēties pie memmes, mēs, vispār, pēdējā laikā baigās družkas,agrāk es uz viņu biju bišku dusmīga,nuparto, visu dēlam, visu dēlam, un vergo tik tai omei un nes tik viņiem tos maisus, norasojušu pieri,a tagad viņa tā pasākusi par sevi piedomāt un sevi mīļot, viskādas krāšņumlietiņas un šmotkas un tā, unnesdomāju, paldiesdievam, nu, beidzot! Unta es viņu viskādīgi konsultēju un mēs baigi sazvanamies un klačojamies un,kad es braucu pie viņas, ta man tagad tāds mendesls, nopirkt tur pie teikas kādu puķīti, vienreiz aizneru baigi smukās tulpītes, jā,mēdz, izrādās būt arī smukas tulpes, tādas aveņkrāsas,ta vēl kaukad tādu netipisku rozīti, šitik milzīgu ziedu (laigan rozes man arī nepatīk), ta uz lieldienām pūpolīšus, un, ahujeķ, viņa vienmēr tā priecājas pa šito, un man tā patīk,ka vienā reizē laikam atbraukšu ar kravas mašīnu puķuzirnīšu (viņai ļoti patīk puķuzirnīši). Labi, man jāiet jogot,nav ko muldēt