ar auskariem gan sūdīgāk, biju aizgājusi pie juvelieriem uz krišbarona un ģertrūdes stūra(stradniek, starpcitu, tur arī riteņus dod, neapstīju tik kādās cenās), nu, man tur vieniem smukučiem kājiņu vaig piemetināt, mīļi un smuki pēc velna, nekāds ne sudrabs, ne zelts, kaukāds es pat nez, štrunta metāls kaukāds apakšā tai daile, nulūk, a šis aiz lodziņa tāds nicīgs- a kas jums tas pa metālu, essaku, estak nezinu, nekas labs, viņšsaka, nekas tur nebūs, tur jāmetinā, mēs tikai ar zeltu un sudrabu strādājam, jumste visa konstrukcija aizies pa pieskari, kad mēs sāksim metināt. Nu, pasaki, kar kaut vai kaklā. Betestomēr neticu, ka nevar kāju piemetināt, nu, neticu, visu var, tie man mīļākie auskari, demit