Nubetprotams, ta, ka es desmit minūtes kavēju, tad viņi sitās jau pie vārtiem pusstundu ātrāk ar visām savām otām un toveriem, ataka es visu nakti džezarādio saklausījusies, pa virsu sapīpējusies pamatīgi,jo ko tad citu darīt pie tām smukākām dziesmām, vēlpavirsu sajogojusies (vispār būs jāmet nost laikam šitas, pīpēt, nevis jogot, baigi var aizelsties, zini), nulūk, untaka es šitāda kluknu glāžainām acīm bezdivdesmitām deviņos jau atspērusies, jupis viņus visus parāvis (tos, kuri deviņos tevi kaukur dzen/sauc), kurnu var kluknēt, nav jau vairs uz kā sēdēt, vienīgā telpā, kur viss ar kalnu līdz griestiem sakrāmēts, ar elkoni kaļķos, tāda es tur sēžu un gaidu kā štiks, ta nav neviena, stundu nosēdēju šitā, spļaudīdamās un klanīdamās, toties apkopējai paspēju uzdirst, tas vienīgais prieks, es viņu tagad nīdīšu, tā esmu nolēmusi (kto obiģet renatu, tot popadjot v pervuju palatu, kā man pa godu sacerēja viens trakais). Nulūk, bet rezumē ir tāds, nedaudz rīta ciešanu, a tagad esmu brīva kā putnis, šodien brīvs un rītdien brīvs, parītdien gan nebrīvs, bettāpatās labi, divas dienas varēs būt laisks un pa māju un neiet ārā vispār.
|
UN! Ja par putniņiem. Uz ielas redzēju importa jehovslieciniekus, nu, vai citus kādus sektantus, trīs gabalus, visi vienāda izmēra un komplekcijas, visi tādi melnā tērpti viscaur un paši tādi sīciņi, sīciņi, smalciņi, smalciņi, sejas tik drusku atšķīrās, un nopucētās kurpītes tik saulītē spīd, un solītis ātrs, un tas vidējais, laikam vadonis, tas iet tā mazliet uz priekšu izvirzījies, un tie pārējie divi tā bijīgi atpaliek, nulūk, un tas vidējais iet tam kāsītim galvgalā, tādiem maziem, bet ašiem, puaro solīšiem, tā svinīgi un nes picu (vidējo) un visi tik satraukti un iet tiem maziem solīšiem, švir švir švir, un tas kurtpītes spīd un biblijas cilājas un tas vadošais nes to picu un visi runā cits caur citu tādās satrauktās balstiņās, es aiz skata burvības pat nesapratu, kādā valodā viņi tur čivina, jo būru ainiņu kā viņi, nonākuši galapunktā, vērs to picas kasti vaļā un ta satups visi riņķītī tākā tādi cālīši, cip cip cip(zin, bija tāda dzelzs mantiņa, sānā uzgriežamā vistiņa,kas knābāja pa zemi), baltās zeķītēs, kurpītes spīdīgās priekšnamā godīgi izliktas...(fantasķika, drīkst es ar jums?)

Ta vēl ielu ainiņās, bet tādās nepatīkamajās, bija džeks, kas ilgi vilkās man pa ģertrūdeni taisni aiz muguras, zinkā, šī jau taisna un gara, un ja uz vienu pusi satrāpās, tad ilgi var krist uz nerviem, tātad, šis jaunaiscilvēks vilka kājas pa zemi un skaļi un sulīgi šņaukājās uz iekšu turklāt, mantuzini tirpas no šitā skrien un rokas palaist gribas, trīsreiz griezos riņķī, jakobe ne slims nekā, bet kājas pacelt nevar, švīku švāku, vecā keda, un rokas arī divas un uz vietas, nuja, bet tā arī nesaņēmos paprasīt, vai vienam jaunam cilvēkam nav bišku pa daudz to skaļo netikumu.