Nu, pasaki, trīs piecpadsmit un šī jau augšā. Kuda papjorla?! Šitas vienreiz jāizbeidz, nevar jau sevi nojogot līdz nāvei, nulabi, īstenībā jau es kopš tiemtrijiem klausījos džeza rādio un taščījos, kaut arī man nepatīk džezs, bet tur jau arī nelaiž tik daudz tos plūstošos klimperus, to Piacollu gan viņi varēja tik bieži tur nespēlēt, man, ļično, viņš nekad nav paticis,kur var viens cilvēks sakopot tik daudz siltu viskādu instrumentu un iztaisīt no tā kautko tādu, ka jūties kā drēgnā naciķa balkonā, kur tev pūš tādas stindzinošas vēsmas no visām svētajām drapērijām, asinsvadu spazmas, nekā vairāk, laigan,iespējams,ka līdz viņam vēl jāaug..
Kas, vispār, interesanti, aizmigt es varu super-duperīgi, sevišķi kad, piemēŗam kā vakar uzliku fonā seriālu par mācītāju, kuram jēzus rādās, tiešām sūds, ne seriāls, visi tur kretīn,pērļu zobiem, tākā no tīvīšop kataloga,  es uzreiz kā tos ībļus ieraugu, tā aizmiegu, laigan pie maniaka viena, citā seriālā, es arī aizmigu, kamēr viņš tur spraigi dzenāja to mamzeli pa angāru kautkādu, da i bez visa tā, varu, un kaut astoņos vakarā, pļurkt, tik kā tikt vaļā no tās mošanās šitādās visādās nestundās (3:15, 4:20, 5:17, kas tas ira?) un tad jau es sāku domāt visu, kas man būs jādara un ko nogulēt nedrīkst, kā, piemēram, pēdējās dienas, kad darbā jābūt deviņos, jo tie ar tām pindzelēm, ja, pizdjec, es nekad nevarēšu strādāt darbā, kur jābūt deviņos, tur tak visas ielas korķos un invalīdos  un visi nikni un es pa ilgu aizjogojusies un tie jau zvana un man visi nervi beigti, a kaukur bez desmit desmitos, tā tak ir vistīrākā bauda savienoties ar tiem pārējiem dīkdieņiem pa brīviem ceļiem. Septiņi un viena, es nevaru ilgāk,apusķiķe grudnuju kļetku, podborodak un kā ceļgali? pļeči razslabļeni, kopčik vverh,lokķi prižati k korpusu, šeja raslabļena... man jāiet darīt staipīgas lietas un tepiķa