Vēlmantas rādijo pirmais vislaik fonā, untie kā uzburti uz to prāta vētru. Nupaklau, kas pa huiņu, vajtanu tam puisīgajam kaupervectētiņam nav laiks pensijā ieti, kauns, zin, klausīties. Pēc mans draugs, mans zemūdens lauks, manas nedienas un ŗaizes... Karočīt, tur punktu vaidzēj pielikt smuku. Atagat, baro tautu ar kaukādām disharmoniskām haltūrām, fu