Kas man atgādina, ka noteikti kādreiz gribēšu bērnus, nu, tatkat, man būs mašīna un guvernantes un varēs sapiķot ķeizargriezieniem. Nekādus arbūzus es no sevis laukā nespiedīšu un jūtīgās vietas netraumēšu, pofik man dzīves ceļi, kas katram jāiziet, laitie arbūzi pa viegliem ceļiem labāk. Untapadomā, es tad tiem arbūziem, kad būs izauguši, arī varēšu visko teikt, gan jauku, gan ne tik un pieres glaudīt un apsegt nospārdītās sedziņas. Un! Zīda ar lai kaukādas vilkumātes, man tas šķiet tikpat baismi kā spiest arbūzu