Joškin kot jeb čto harakķerno:
Uzreiz redzams, ka kaķa gads iestājies, man kā suņam ieriebts taps pa visām pienākumlīnijām, tākā nepieticis ar traci ap Baltkrieviju, kas vēl nav rimis, starp citu, katris vainu stumj uz savu pusi, un nu tik gaidīs, kas būs, pareizāk, pazemīgi jau pati lieku galvu uz koka kluča, labākā gadījumā, vilks no algas, es domāju, sliktakajā - kasmumstur bija, 50 % no vidējiem ienākumiem divmēnešu garumāji? vārdsakot, prostitūcija, ubagošana, ģitārspēle stacijtuneļos un tādas lietas (a es ta pat notis nepazīstu), kadē, spudūkts,- un tūrisma ceļvedis palicis mūsu reklamku apakš cita pārvadātāja nosaukuma, tapē skaidrs, kamdēļ viņu kurjeri tik ilgi vilcināja eksemplāru piegādi man, pareizāk izveica to vienaikus ar parakstīta līguma, no mūsu puses, savākšanu. Nunekas, pīpētavā notrausu tādu skopu, slāpētas dusmas un bezspēcības asariņu, čto harakķerno, no labās acs, caur kreiso mēs nekad neraudam, tā laikam mums tā, kā klints,- stiprā, puse un domāju, nu i vpestu, kas būs,  būs, cik, galugalā, manu nervu kamolu te nav iztīts un tak tāpatām viss vienmēr slikti bijis, gājuši tiešām vienreiz dirst, un, galugalā, dizaineršas Ksjuhas izejamo tapku apspļaudīšana pirms manas aiziešanas un visa sakrājušamajamajmajamies pateikšana viņas trīs dē acīs, jejbogu, ka tik nebūs tomēr tās ubagtarbas vērta.

Būs, fjokla, būs!