Sapnī apmeklēju ļoti smalku vecrīgas modes namu, parketa grīdas, trīs kleitas piecās rindās, bet stūrī, vērīgs  ienākumu/radurakstu skeneris pārdevējas veidolā, ar tādu žābo vēl,  kā zibeņi viņas acis un izdarītais secinājums- skarbs, sekundes jautājums, tātat, un šī jau aizgriezusies ceturtdaļprofilā, betnulabi,  tas štrunts, ko es, toties, atradu uz polsterēta beņķa, parketam zem nobristiem zābakiem čīkstot,-  somu, šūdinātu no rudzulauka, nu, no malas to varētu noturēt par sastāvošu no kādas krietnas pietonētas trušādas vai lapsādas, bet, kad šitam skaistumam pārbrauca ar roku, pēc taustes gan tas bija ļoti  maigs, tas viss viļņojās un šalca, šššsš,vējā, saproti, nu rudzi, kas rudzi, katru stiebru redz, viss dzīvs un šalko, akvai, cik skaisti. Tātad, tapa skaidrs, ka šim skaistumam jātop manam un grābu pēc cenu zīmes, ko nekādi nevarēju atrast, domāju, laikam iekšā iebāzuši, lai nevar uzmest atturīgu skatu un drudžaini jāpako vaļā, vārdsakot, taisni tā arī drudžaini pakoju viņu vaļā, atmetusi visas atturības, a tur iekšā, millīt, pilns ar bižutēriju, nu, tāda tipa hreņas, ko pārdod lata veikalos, un katrai sūda krellītei cena klāt, viena septiņi lati, viena pieci, vēl brilles kaukādas plastmasas, saules, laikam, nu, vells, vārdsakot, un kamēr es tur čamdos, saltais pārmetums, pārdevēja, jau pārliekusies man pār plecu un saka, šitas  mums komplekts,- vienpadsmit lati. Es uzreiz galvā tinu, tā, vienpadmsmit lati, uz konta man divpadsmit pieēsmit, līdz algai- nedēļa, bet toties rudzu soma, dzīvs rudzu lauks, viss mans, pāri paliek lats pieēsmit, cigaretēm, tātat, nesanāk, bet man tak tā rudzu soma... "A bez šitiem visiem bruļikiem nevar?" es, visa tāda no odesas, prasu tai, grāfienei, ar žābõ, "Nē," viņa saka, "tāds bija dizainera nosacījums, ar visu šo kopā jāpārdod", viņa saka un izceļ no tās somas sauju plastmasas vizuļu un dīvainu mazizmēra topiņu, trušādas apkakli un piedurknēm, es saku, nulabi, galugalā šito, nuto mazizmēra topiņu ar trušādu, jau var izmantot kā cepuri un daiļi nodemonstrēju pārdevējai, uzmaucot to galvā, knapi pār ausīm pārgāja, bet izskatījās pēc bankas aplaupāmā prikida, tik te acu vietā neaizsegtas palika ausis. Vārdsakot, saku, ņemšu es šito, tikai man uz bankomātu jāaiziet. Nuja, un šeit arī traģiskais noslēgums, brienu es brienu, bezgala ilgi pa vecrīgu, kājas krustā metas, visur sniegi, māju sienās neviena izvirzījuma, kas bankomāts būtu, vārdsakot, vadātājs, un cauri, riņķoju un riņķoju un riņķoju un nav, un nav un nav. Neatminos, kur savācu to sauju ar vienpadsmit latiem monētās, bet, kad atgriezos modes namā, tāda priecīga, priecīga un nobēru to sauju naudas uz galda ar lepnu:" ņemu", rudzulauksoma jau bija prom, tiktikko nopirka viena, tā grāfiene man teica. "Nēēē!", kliedzu es, vislabākajās filmu tradīcijās, nošļukusi uz ceļiem, lauzīdama rokas, tā, itkā acupriekšā mirtu kāds svaigi aizšauts, glīta paskata taisndegunis, leitinants/līgavains.