Vienu reizi viens meitietis festiņā kaut kādā, kad ar draugu bijām pakaļas uz kaut kāda celma piemetuši, apsēdās tam manam draugam pretī un tā liegi un neatlaidīgi skatījās šamam acīs. Un viņai bija pofig, ka es tur aiz pārsteiguma muti vaļā blakus sēžu. Un tā meitene takš mazliet pat pazīstama bija. Un vai nu tāpēc, ka nebija īstena daiļava, vai jutos toreiz par savām attiecībām diezgan drošs, nebija man dusmas uz meiteni, bet tāds kauns viņas vietā, ka es nezināju, kur acis likt. Un tad nu mēs abi tādi nokaunējušies gājām prom