(man te šodien nopietnais prāts) A ja nu ir bijusi tām sievišķēm jau sliktā pieredze ar krāniņrādītāj-bikstītāju? Ta ikkatra tumšā vārtrūme šķiet briesmu un šausmu pilna. Aga!
Es kad biju mazāka (tā ap padsmit gadiem), tad man kādas četri reizes sabiedriskā vietā vīrieši pinci rādīja. No viena es i vispār sabijos - vientuļā es, priecīgi no skolas rikšoju pa tukšu, klusu ieliņu. Iet blakus vīrišķis pāris minūtes, un es, kā zin kā ne, izdomāju uz to vīrišķi apstīties, a viņš man rāda pinci un prasa vai man patīkās. Dikti bail bija. Tāpēc tagad klusās un mazcilvēku ielas man ne visai tīk.