Saproti, apstājos es šorīt pie ouperas uz beņķīša uzpīpēt, pastīties logos un pakavēties, viskādos prātuļojumos,sak, nez' pie kuras tieši palodzes tas Vētra tās pusdienu maizītes rija un viskādās citās, līdz vienā brīdī jūtu,oi, jēmuse un pielipuse - ofra ausī dzied, kājas pašas, tā teikt, dejā cilājas... Sakarības gan nekādas, bet nulabi.
Vārdsakot, braucu es pēctam 7tā tramvajā, viens priekšā raustās, viena blakus kratās, viens vispār bolās un smaida, miljõniem mazo, mazo vecenīšu čunčinās metra augstumā, kaukāds spoku vilcieniņš, vārdsakot. A man šitā dziesma un skan un skan un skan, galīgi neilustrē peizāžu, pie kam. Jautāsi, k čemu bi eto? Hāhā, pado tālāk, apakaļ nepieņem!