Ira

Tad lūk. Ira dzīvoja Dagdā, bet pa vasarām dzīvojās, sarkanā koka namiņā, pie õmes Ezerniekos. Sarkanais koka namiņš bij ļoti jauks, pareizāk, allažiņ saules pielietā veranda, kur Irai bij štābiņš, pills ar krellītēm, smaržiņām, lūpukrāsiņām un visādiem citādiem maziem sievieškārtas eņģelīšiem raksturīgiem loriņiem (arī, kā tagad izrādās, "Sektor gaza" kasetēm).

Pati Ira smēja gaišu smieklu, skatīja debeszilām acīm un plīvināja vējā (Ezernieku vējš vienmēr pēc niedrām smaržo) blondās cirtas. Iepazināmies ar viņu tādejādi, ka es, saklausījuse satraucošus par bērna klātbūtni liecinošus trokšņus, no kalna augšas (opim tur māja, pašā galā) bij nokāpuse piekalnē (kur sarkains Iras namiņš)un kautri tīstījos ap priedi(nu jū nov, kā bērni pazīstās, gorās riņķi un tēlo, ka nemaz negrib draudzēties). Nuja, par to tad Ira dikti nopriecājās, ka es tur mīņājos, un tas bij sākums skaistai ikvasaras sadraudzībai.

Labsi, ar Iru tākā viss būtu viss skaidrs, tagad maza atkāpe, raksturojot fjoklu, kaut vai pēc bērnībsdienu fotogrāfijām- izgāzts vēders, saraukta piere, izpūruši mati dažreiz arī sodrējiem noķēzīts sejs (un kur nu vēl neiztrūkstošais kovbojus šaunamais pištoļets), diezgan nešpetns radījums, vārdsakot.

Skaidrs ir viens, ka pret šo blondo enģeli, Iru, es izjutu tādu kā apbrīnu un ilgpilnu mīlu, nujūnov, kādu izjūt pret sava dzimuma pārstāvēm, kas ir tieši tik skaistas, foršas, iznesīgas, smuki ģērbtas un meitenīgas, kāda tu pati gribētu būt, bet, diemžēl tevi ir iztaisījuši par "brālēnu to" (nulab, es mazliet parspīlēju, a varbūt arī ne).

Nuja, izklaides mums bij visparastākās, no kokiem apmētāt pagastveča dēlus Artūru un Andri ar čiekuriem, uzturēties izkļučiķeļno tikai savos štābiņos (vai nu manos bēniņos, vai- viņas verandā), taisīt salātus no pienenēm un smilts, krāsoties ar rõzā lūpukrāsām (viņai vienmēr piestāvēj labāk), kā arī, protams, apmācīties dažādos rupjos izteicienos un sacerēt tikpat rupjas dzejas.

Tūliņ, starp citu, sekos traģiskais beigas.

Un tad pienāca pusaudzība, fjoklai nebij prātā nekādi lauki, šī viskādi izlocījās un nebrauca, daudz foršāk tikās lakot melnus nagus, pīpēt lm un ēst batõnus veldzē. Vārdsakot, vai nu man jums tas jāstāsta un vai nu man tas jāatceras.

Un tad jau, kaukad jau tādā saprātīgā vecumā, kad atbraucu, neatceros, cik gadu varēj būt, izstīdzējušus kaimiņpuikas apstījuse, prasu opim, intrasanti vaita Ira arī kadreiz atbrauc. Viš saka, kā vaita es tev neteicu, ka viņa nomira pirms diviem gadiem. Es saku, bet tik jaunos gados tak cilvēki nemirst. Izrādās, ka viņai jau kopš bērnības kaukāda slikta slimība esot bijusi, kāda, to õpis skaidri nezina. Tapē arī viņu nekad peldēties nelaida, a es allažiņ brīnījos.

Ā, un pēc tam viņas õme aiz bēdām apprecējās. Bet tā māja tāpatās allažiņ tukša izskatās.

Un ta tam sarkanam namiņam pretim ir pirtiņa. Un pie tās pirtiņas ir beņķītis. Un pie tā beņķīša ir taciņa. Un tā taciņa ved kalnā augšā pie õpja. Un ta no tās taciņas var redzēt to verandiņu. Un ta dažreiz uz tās taciņas stāv fjokliņa uz sēri uzpīpē.