Ko man Rīgas Sargi iemācīja

Vārdsakot, notika tas tajos tālajos laikos, kad Rīga vēl bija Hobittauna un to apdzīvoja smaidīgi hobiti, tik maza(žests) bij šī pilsēta, visa tāda ķirbjiem un kabačiem izdekorēta. No dienesta atgriežas Mārtiņš, visi zin Mārtiņu, kas acīmredzami ir vienīgais Mārtiņš pa visu pilsētu, jo kādas persõnas izkliegtais :"Mārtiņš atgriezies!", tiek uzreiz saprasts un sajūsmā sveikts, nejauši garāmgājēji svilpj, aiz priekiem mētā cepures un neviens netaujā pēc viņa uzvārda, lai secinātu kas tas tāds īsti ir par Mārtiņu.

Tāks, nedaudz pazuda stāsta pavediens, jo neatminos, kurp šams devās vispirms- pie brūtes vai uz baznīcu. Vārdsakot, vēlīgi smaidošā un dažādus mūzikas instrumentus spēlējosa publika, kam pievienojas aizvien jauni un jauni nejauši garāmgājēji  (katrs ar savu mūzikas instrumentu) pavada Mārtiņu un viņa neizteiksmīgos draugus (tai skaitā Skrastiņu, Ķesteri, Keišu un vēl kaukādus, ar nenozīmīgām, šķiet ka drīzāk - dekoratīvām funkcijām) līdz brūtes vārtiņiem. Lai arī šķidrmate- līgava iepriekšējā kadrā, savu kaulaino priekšu ar dzejnieces trausliem pirksitiem čamdot, solījusēs mīlēt un gaidīt Mārtiņu mūžam, tiklīdz šams, nebēdnis, apskāvienā uzliek roku uz šamās dibingala, šo sarauj tiks un šī skrien mājā iekšā, paziņojot, ka viņai vaigot vairāk laika.

Pie vārtiņiem stāvošā publika manāmi sadukst, novelk nožēlas pilnu :"ē", akordeõni izstaipās žēlā notī. Labi, sūc ar vecenēm, Mārtiņš dodas noraut dievkalpojumu, pārtrauc nabaga Dumpi pusvārdā un saka aizkustinājuma pilnu runu, uz ko dievticīgā publika nereaģē, tomēr, Mārtiņš, tā teikt, nemet plinti krūmos un izšpļauj savu trumpi, proti Mela Gibsõna cienīgā manierē izķērc maģiskos vārdus :"Sitīsim fričus!", šito publika uzreiz saprot un akal mētā cepures, vīksta dūres, sajūsmā spiedz, un vicina mēslu dakšas, kas taisni netīši uz dievklapojumu paķērušās līdz.

Patamlāgam, Rīgā iebrauc arī Bermonts, ievācas Jelgavas pilī, izkniebj grāfieni, iedzer šnabi un nodejo dīvainu deju (vai arī apgrieztā secībā). Pēc tam viš to pili arī nodedzinās un gribēs nozagt gleznu, b-e-t (žests), ak, nesteigsimies notikumiem, tā teikt, priekšā..

Nuja, vārdsakot, līgava ta beidzot sapratuse, ka viņai nevaiK vairāk to laiku un tiek organizētas kāzas, bet, diemžēl, tās nenotiek, jo atlido ļotenes, līgava baltā kleitā iekrīt bedrē, līgavainis arī, ta viņi tur guļ. (Ā, Bermonts tāpat to Dumpi nošāva, itogo nekādas kāzas nesanāktu.) Vārdsakot, pēc tam notiek kaukāda dīvaina, pusstundu ilga, kāzu viesu  mīcīšanās uz tilta ar bruņmašīnu, Mārtiņš pagriež kaukādu kloķi,  vācieši sakrīt Daugavā. Bet cīņa starp labo un ļauno vēl nav galā, õ nē!

Pa Hobittaunas ielām maršē orku, tpfutu, zaldātu pulki. No vienas ekrāna malas kursē 40 vācu uniformās dekorēti vīri, šķērso ekrānu, bet pēc brīža jau nāk apakaļ no otras ekrāna malas, tikai citās uniformās.

Mārtiņš sāk rakt Doma laukumā bedri, tauta no sākuma negribīgi, bet pēc tam- viņa runas plūdu iedvesmota, arī pievonajas, ar lāpstām. Arī biedrs Ulmanis ik pa brīžam iekrīt ierakumos un prasa zaldātiem padomu  stratēģiskos jautājumos. Tiek izdomāts kaukā  tā, ka Mārtīņam ar visiem saviem neizteiskmīgajiem draugiem jālien zem tilta. Šie arī lien, kauko tur sačakarē un akal vācieši sakrīt Daugavā. Ta Ulmanis aiziet apakaļ uz savu rezidenci un strīdas ar kaukādu bārdainu kungu, kas par visām varītēm, grib izkārt balto karogu, visas cerības tiek liktas uz Māriņu un viņa draugiem, Ulmanis tic līdz pēdējam, savukārt mistiskais bārdainais kungs (bail pat iedomāties kas viš tāds bij domāts), saka, nekā tur nebūs, davai karinam to flagu, seko Lāčplēša un Kangara cienīga cīņa, Ulmanim un bārdainajam karogu, no vienas puses- uz otru, raustot.

Vārdsakot, nejautājiet, ko tas Mārtiņš akal uz to baznīcu aizvilkās, bet klāt bij kā likts, akal ar visiem saviem draugiem. A baznīcā ta vācietis, sliktais vienacainais, zvanu tornī noslēpies. Karoče, nodur to Skrastiņu (tas tam Mārtiņam bij draugs), nu ta Mārtiņš uzkāpj tai tornī, zvana zvanus, bet nepaspēj lāga sazvanīt, ka tas vienacis kaklā uzlec, nu ta viņi tur ilgi boksējas, kamēr vācieši rātni stāv pie vārtiņiem un gaida, kad tas viss beigsies, lai varētu uzbrukt. Karoče, sadeva tas Mārtiņš tam vācu vienacim pa riktīgo un vēl pa logu izmeta, tas nokrita zemē dziedādams (kstaji o pķičkah- pop s kalakoļņi jobnulsja...). Vācieši to saprot kā signālu un nāk draudīgi pa vārtiem iekšā, Keišs ar vēl dažiem sakrituši pie ložmetējiem, pēkšņi atjēdzas, ka visas lodes beigušās un tagad laikam ziepes būs, lodes švilp,šī šau šam un šis šau šai, zaldāti krīt, lēni peld kadri, no Keiša saviebtās sejas noprotams, sūdi būs. Bet tad, ak nebīsties mans mīļais draugs, izrādās, ka Māriņš(kurš gan cits) tai zvanutornī savējos sazvanījis, šie no vienas puses- hopā- un apsit visus vāciešus, tie akal sakrīt, uzmini kur? Daugavā!

Nuja, nabaga Bermonts pat gleznu lāga nepaspēj nozagt, kad grāfiene šo padzen, šis kāp pa trepi un saka :"suka", tad taisās braukt mājās,  bet pa ceļam apdomājas un tomēr paspēj vēl nodedzināt šamai pili.

Pēdīgais kadrs- katram rokās pa ievīkstītam zīdainim, visi dedzina sveces un slavina Mārtiņu.

No tā visa laikam bij kaukas jāsecina.