Amatierkīnõ
Kad reiz vilku papī iekš kīno noskatīties filmu "Malēna", šams atnāca viegli lillā, nokrāca visu seansu un, kad, pēc filmas beigām, es šamo bakstīju augšā, viš iztrūcināts pamodās un skaļi paziņoja: "Nē, itāļu kīno ir miris!"
Tad, lūk, vakardienas amatierkīno seansā, es mīļuprāt paziņotu ko līdzīgu, tikvien ar to starpību, ka neērto beņķu dēļ, man nācās to visu noskatīties pie pilnas apziņas esot.
Savs prieciņš jau tomēr bija, neliegšos, proti - Gainfāst sõlists, nu, tas čalis, kas NEdzied:"uzmini nu, kas tas ir" ar šokolādē nozieķētu seju, bet citu kādu dziesmu dzied. Tad lūk, šis čalis vairākkārtīgi piedraudēja meičai ar plašu krūšu starpu (tiešām plašu), ka tagad viņš "ienākšot pa īstam". Bet, ne sūda, tā teikt, viņš neienāca, toties meitene ar plašo krūšu starpu kļuva grūta tāpat un vairākkārt zaudēja atmiņu, kā arī saņēma dāvanā baltu čeburašku, kas visu filmas laiku tika dēvēts par "čeburu". Ik pa laikam parādījās arī Znotiņš diskõ kostīmā, kas dēvēja sevi par misteru "Sambadī" jebšu arī mistera Sambadī sūtni uz šīs pasaules. Vārdsakot, apdirstiņies un nepieceltiņies.
Zato, man patika dokumentālā filma par preses namu, vai citu kādu nenosakāmu ražotni. Tas, vismaz, kā pie cilvēkiem, ar neļķēm uz galda un niknām vecenēm.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: