Mumini un opji
Trolītis Mumins, kad bij iestampājis savu pūķīti burciņā, glāstīja burku, vēroja kā šams, izvalbītām acīm plosa mušu un atklepo dūmus, un mīlas pilnā balsī sēca :"Ak tu mans mazais, mīļais "šņiku- šņaku":)
Tā, es tagad glāstu savu brīnišķīgo, jauniegūto tērpu.

Bet, par svarīgo, opis parasti saka, ka cilvēkam neesmot neviena cita varoņdarba, kā vien tas, ka šams sevi ir pārvarējis. Opim, piemēram, nepatīk mājas darbi, nu, tur, mazgāt traukus un slaucīt grīdas. Ta viš saka: "Un ta riņķoju es apkārt, slotu no viena stūra, citā pārliekot un atlieku to procesu un domāju, vaidzēj tak man otrreiz precēties, būtu kalps bez algas, bet no otras puses, akal, staigātu man te tāda pirsdama riņķi, un, ja nu pirstu skaļāk nekā es? Abet no pavisam otras puses akal- būtu man sildītājs naktīs,a ja nu krāc?..."

Tāpēc viņam patīk mani viesos pieņemt. Jo man akal šķiet burveklīgi slaucīt grīdu rūķa namiņā, meža vidū un izkārt paklājus uz sētas vēdināties. Un mazgāt traukus zem egles, kamēr sīļi kaisa spalvas tev virs galvas.

Un kādā sakarībā tas viss. Vārdsakot sēžu es savā ērtajā perdõ birojā, ar sliņķiem ideālu darbalaiku, bez kādas nākotnes vīzijas un nemaz necenšos sevi pārvarēt un meklēt citu darbu, jo, sasodīc, tur būs agri jāceļas, drošvien un pasargdies, vēl jāstrādā un, joptvai-joptvai, katru dienu jānāk. Un nevarēs uz paģirām nekādus imaginārus seminārus apmeklēt... nuja, vārdsakot, ja opis zinātu kā es daros īstenībā, ne īsajos apmeklējumos iekš Ezerniekiem, kad parādu sevi no izdomātās pelrušķītes puses, ta viš noteikti par mani kaunētos.