Drusku par daudz pašapziņas tomēr ir labāk nekā drusciņ par maz... Ja ir par daudz, tad cilvēks domā - es esmu īpašs, tic, iet un dara un pat ja kaut kas nesanāk, tad dara atkal, kamēr sanāk. Pa to laiku otrs, kuram talanta vairāk, bet pašapziņas mazāk, domā - ak, ko nu es, es jau neko, un klusē un nerīkojas, jo domā, ka viņa idejas ir garām, kamēr tas pirmais aiziet pa priekšu.
No malas droši vien patīkamāki šķiet tie otrie, bet pašam cilvēkam labāk piederēt pie pirmās grupas.
Turklāt smagākās pašapziņas trūkuma izpausmes formās tas kļūst apgrūtinoši arī apkārtējiem, jo tas nabaga cilvēks visu laiku kādam ir jāiedrošina, jāuzmundrina, lai viņš vispār pa gabaliem nesajuktu savā bezspēcībā. Bet, protams, vislabākais variants ir saprātīgs vidusceļš...