Since then, as a sour face, I started to write poetry for children
Vārdsakot, dzejas vakars bij užos. No sākuma stilīgā jaunatne sēdēja baltā dīvāniņā un lasīja visiem priekšā padomjlaiku dzeju dīvainā intonācijā un paši par to smējās. Pēc tam nāca dažādi onkuļi gados un skaitīja dzejoļus par minetiem un maukām. Tad nāca mazliet jaunāki un skaitīja par grieztām vēnām, minetiem un maukām. Un pēc tam, teoloģijas studentes, lasīja dzeju par pelrušķītēm un sniegbaltītēm, bez minetiem un maukām.
Vienīgais prieks- mi6 Arnis, kas skaitīja rindas gluži kā no 80to gadu Dadža. Vārdsakot, vakar sajutos mūžveca, krāsainu gumijnieku un progresīvās jaunatnes ieskāvumā, toties pieadīju šallei vēl kādus padsmit centimetrus.
Es gan šaubos, ka to kādreiz valkāšu. Bet, ja nu kādam, radīsies vēlme pēc 4 metrus garas Benderšalles (ādažu kioskā pardotā paštaisītā saldējuma krāsās), atdošu par pasaku. Bet smuku. Un ar labām beigām.