//nū, fjoklas jaunkundz, kamēr es stundu rakstu, kamēr atklausu dzejoli bērnam, kamēr atkal rakstu, caurumieraksts pazūd. tādēļ (lūdz neņemt ļaunā) atļaušos iesperties te ar savu līdzīgo sāpi un pārdomām par caurumbūšanu vs nebūšanu.//

stundu ti pusgadu sēžu domādama vaig man nevaig tos caurumus... pa manam prātam īstas lēdijas nekur un nekad neparādās ar tukšiem ausu caurumiem. bet es neesmu droša par savu spēju to vienmēr nodrošināt.