Vienmēr esmu bijusi labākā skolniece klasē, un arī garākā pēc auguma (vai viena no garākajām). Nebiju apņirdzamo skaitā (tāda izteikta apņirgšana bija tikai pamatskolā, ģimnāzijā mūsu klasē īpaši nebija cieņā, izņemot dažiem jampampiņiem, kuri paši sev likās kruti). Toties man vienmēr šausmīgi gribējās būt krutajo bariņā, kur meitenēm bija vismodīgākās drēbes un puiki pīpēja un dzēra, bija smuki un likās forši. To, ka man nav lemts (vienkārši ne izskats, ne raksturs, ne izgājieni tādi), lēnām sāku pieņemt un samierināties vidusskolā.