Kto kupit biletov pačku, tot polu4it vodokačku
Es ar to jūsu družīšanu, vispār beigās palikšu vecmeitās, tas par to.
Bet, par svarīgo, nupat akal bij ienācis viens no tiem  perdo-reklāmas aģentiem, kuru sakāmo noklausīties ir mans pienākums. Atnāca tāds, ačkariks, ar laptopu un tam pievienoto puļķi.  Un kā atvāž to laptopu, tā sāk muldēt. Ļiru, ļeru, ļiru, ļeru.
Tagad es saprotu, kamdēļ augstskolas pasniedzēji lamājās par to, ka studenti, prezentāzijas rādot, monotoni lasīja tos tekstus. Tb, ne tu izlasīt vari, jo šis fonā muld, ne tu paklausīties vari, jo pārlieku monotoni un viss tas pac uz ektrāna rādās.
Nuvot, un muld un muld un es jūtu ka man šķības acis jau paliek, a viš tā aizrāvies un žestikulē un špļaudās un svīst. Ta es domāju, šitie perdo noteikti ir enerģētiskie vampīri, drošībspēc turēju rokas krusteniski kā sprīdītis (nē, principā dēļ dekoltē turēj). Būtu man kabata, pigu turētu , kā latvju pamācībās, pret ļaunajiem gariem.

Tagad pastos pulkstenī, nu 4O minūtes nomuldēj, no mana dārgā, tā teikt, laika. Tagad aizgāja laimīgs, nomuldējies un švilpodams. Un tā viņi visi, kādreiz...