Atminoties būrvīgos pagājušā gada mākslinieciskos seminārus Rēzeknē pie Ērika, Jura un Danas, nespēju noturēties, nepārpublicējuse šīs burvīgās rindas:

Lai krupis mani parauj

manas kājas nevienmēr nes mani uz mājām.
un nevienmēr es stāvu uz savām kājām
un lai pakluptu tik maz vajag.
pietiek ar neko

lai atkal neturētos uz kājām
pietam uz savām.
tad jau atkal eju uz mājām,
bet atkal vairs ne uz savējām.
/Ēriks/

 

Jābeidz kāsēt, jābrauc.