Palle viens pats pasaulē
šorīt gāju uz darbu tālu baznīcas zvanu pavadījumā, apkārt tik daudz lapu, ka tikpat labi tikko varētu būt lijis varžu lietus. debesis pelēkas ,zemas un pilnas putniem. Sētnieks ar šaufeli un slotu izskatās tāds, kas zinātu atbildi uz jautājumu- "Skažitje, kak tut praitji v njebo?". Parkā vējš dzenā avīzes un daži bērneļi spēlē sunīšus, var redzēt, ka smejas un spiedz, bet to nevar sadzirdēt.

Tāda nolemtības sajūta, kuru tagad, sēžot un dzerot kafiju, vairs nespēju uztvert.

Saka, ka rudenī saasinoties visas hroniskās kaites...

A man ir hroniska vientulība un hroniskas iesnas!

Labi, ka Tu man esi!