Garastāvoklis:	exhausted
Mūzika:	Garbage - Special

Pasaka par ūdensnesēju
Es dzīvoju
tajā tālajā, nesasniedzamajā zemē, kurusauc par Nārajānu. Parasti tajā cilvēki
nonāk pēc apskaidrības un atdzimst piepildījumā... Reiz mēs visi tur
nokļūsim... Bet kā es tur nonācu? Nolemtības dēļ? Nē. Cilvēku dēļ? Arī nē...
Sevis un mīlestības dēļ.Manī agrāk
nebijā nekā. Tikai kaut kas pelēks, un pelēks, tas nozīmē tukšumu. Mana pasaule
sastāvēja tikai no dienas, nakts un tēva kamieļu ganāmpulka. Es biju skaista,
tikai to neapzinājos. Jauna un zaļoksna no ārpuses, taču ar sirdi kā vecam,
satrupējušam simtgadīgam kokam. Es dzīvoju nevienu nemīlēdama un nevienam
neticēdama – nevajadzīga un neievērojama.Reiz pienāca
diena, kad, klaiņājot pa tuksnesi, bija laiks piestāt oāzē. Bija izbeidzies
ūdens. Mēs jājām jau ilgi, kamēr septiņi mēness sirpji norietēja un atkal no
jauna atausa, taču velti. Slāpes ar katru mirkli arvien vairāk vilināja klāt
Beigas.Pāri
bezgalīgajam smilšu klaidam jau laidās nakts gari, apsegdami debesis ar melnu
Ķīnas zīdu un piebārstīdami tās ar miljoniem zelta spīgulīšu. Tie mums izlikās
kā rasas lāses un deva mierinājumu un cerību. Kaut kur tālu burzguļoja tumsas
mirāžu strauti... Vai tiešām kaut kur bija kaut lāsīte debešķīgā nektāra?
Ūdens... Vienīgais glābiņš. Nakts skaņas viegli pievīla mūsu sakarsušos prātus.
Tās bija uguns salamandras, kuras dejoja pa kvēlojošo zemi, kas vēl krāsojās
zeltaini sārta. Dīvainie zvēri sāka virpuļot netveramā ātrumā mežonīgā riņķa
dancī, izveidojot milzīgu, raupju un kustīgu sienu. Uznāca smilšu vētra. Ap
mani sāka griezties putekļu jūra, un viss sajuka, kas ir labs, kas ir ļauns.Pazuda telpa,
pazuda laiks, un es atmodos spilgtā gaismā... Es neredzēju, es vienkārši jutu
gaismu, kas staroja ap mani. Tā bija teju vai sataustāma ar pirkstu galiem, ar
visu manu būtni un ķermeni. Šī dīvainā parādība lēnām sāka dzist, mans skatiens
pamazām apskaidrojās un es attapos tuksneša vidū. Pilnīgi viena un pamesta.
Bija pazuduši gan nogurušie kamieļi, gan arī tēvs nekur nebija atrodams. Es
gribēju kliegt, taču manu rīkli bija aizputinājušas smiltis, skropstas bija
pilnas putekļu un mēle gluži kā sarepējusi piepe neveikla iegūla manā mutē.
Slāpes, neizturamas un daudzveidīgas... Pie debesīm sāka pulcēties maitu liju
ēnas. Tās riņķoja ap mani izdvešot dažādas nievas, ņirgas un lamas.„Tā jau ilgi
neizvilks”, noirgojās viena.„Jā, sprāgoņa
paliek sprāgoņa...”, piebilda otrā.„Mirsti nost,
tu esi derīga vienīgi maitas gaļai! Tev nav nākotnes, tev nav pagātnes, tev
nekas nepieder kā vien tava kailā dzīvība!” pašapmierināti ieķērcās trešā no
harpijām. Piecdesmit uzasināti tērauda knābji pavērsās pret manu izmocīto
miesu... Urbjošie un visnotaļ gaidās alkstošie skatieni dedzināja vēl vairāk
nekā verdošā saule. Putnu asinskārie kliedzieni pamodināja manī vēlmi cīnīties
uz priekšu.Es lēnām
vilkos nezināmā virzienā. Stundas vilkās kā bezmērķīgi uz mūžu ieslodzītā gadi,
vājprāts lēnām piezagās no muguras un ar savu garo mēli centās aizsniegt manus
jutekļus. Kaut kur tālu un neiespējami pie apvāršņa parādījās Brīnums. Atkal
gaisma, bezgalīga gaisma ielija manā sejā, un es ieraudzīju tālumā melnu punktu
– aku, aku ar Skaidru ūdeni, un turpat blakus tai stāvēja cilvēks. Vai tā bija
kārtējā smilšu garu radītā ilūzija? Vai varēja būt iespējams, ka es būtu
zaudējusi savu realitāti un pa daļai pārcēlusies tai baisajā un krāsainajā feju
pasaulē, no kuras atpakaļceļa nav. Pagāja vēl daudzas mūžības, bet uz gaismu
virzīties bija daudz vieglāk. Savā pērļainajā sēru plīvurā atkal ietinās māte
nakts, apraudot savu pazudušo dēlu mēnesi, kas bija sadilis nepiedodamajā
universā. Cauri tumsas melnajām skumjām, es ieniru sārti zeltainajā saulrietā.
Es sekoju brīnišķajam un pārpasaulīgajam oreolam, kas apdvesa visu svešinieka
stāvu. Neizsakāma eksaltācija un vētrains prieks ielija manā sirdī. Absolūtā
laimes izjūta, ka beidzot es esmu atradusi to, ko meklēju un pēc kā tik ilgi
tiecos. Un tas vairs nebija tikai un vienīgi ūdens...Bija palikuši pāri daži
metri no mana mērķa. Pie akas grodiem stāvēja slaids vīrs, baltā tērpā. Likās,
ka manā priekšā ir izkāpis kāds no svēto ikonu personāžiem, pāraudzis un
pieaudzis ķerubs. Viņa hennas brūnie, viļņainie mati plivinājās nemanāmā vēja
pūsmā. Es jautāju Brīnumainajam:„Kas tu esi,
parādība?”„Es? Es esmu
Dieva Dēls. Es esmu pravietis un sludinu kā cilvēkiem būs pareizi un tikumīgi
dzīvot. Es piederu sev. Es nāku un eju sev par prieku un patikšanu.”Manas acis
aizplīvurojās saldenā mirdzumā, es raudāju. Savas pēdējās dievišķā nektāra
pērles es atdevu zemei... Dārgāko, ko varēju ziedot no sevis. Es spēju sakopot
pēdējās enerģijas paliekas, lai pārveltu vārdus, kas nāca pār lūpām: „Ūdeni,
tikai vienu malku ūdens no tavām svētajām plaukstām! Vai tu man pasniegsi to?
Es vēlos dzert patiesību.”Gars
novīpsnāja: „Tu ? Tu gribi aptraipīt manas baltās rokas ar savu netīro salašņas
muti? Tu vari dzert no manas būtības, kas strāvo man apkārt, bet tavas lūpas
nemūžam nepieskarsies man! Mūsu lūpas nekad nesatiksies...” Tad viņš paņēma
pēdējo ūdens malku, kas bija palicis pusizžuvušās akas dibenā un ļaunā baudā to
izdzēra, pārpalikušās lāses nicinoši iešļākdams man sejā: „Še, dzer! Nevienam šajā
dzīvē nevar uzticēties, pat pats sev un tāpat arī nākamajā! Tāda ir pasaules
īstenība.”Man visapkārt
satumsa... Pa nespēka murgiem es vēl attapu izsecināt Dieva dēla sūtību. Viņš
bija tikai ārēji spožs un pats apžilbis un iemīlējies šajā spozmē. Šī gaisma
bija tikai maska, lai slēptu viņa patieso Es. Pēc tam es kritu bezsamaņā –
apziņas tumsā.Pēc nenosakāma
laika mani kāds nesa savās rokās. Tas bija pilnīgi vienalga, kur mani nesa. Varbūt,
ka es biju jau mirusi, bet, visticamāk, ka tikai kāda manas personības daļa.
Transs. Pēc mūžības mani kāda balss atsauca atpakaļ dzīvē. Tāla un dziedoši
piesmakusi skaņa, un es ļāvos, lai manā izdēdējušajā miesā un dvēselē ielej
dziedinošu ūdens malku. Es šoreiz ļāvu, lai mani dzirdina un spirdzina. Man
nebija vairāk spēka pašai meklēt savas ilgas un mērķi. Tas mani atrada pats.
Varbūt, ka man bija reiz jāapstājas pēc trieciena un jāļaujas dzīvības
straumēm.Svešinieks

bija saņēmis uzmanīgi manu nogurušo galvu savās mierinošajās rokās... Man
ienāca prātā Dieva Dēla vārdi un es pēkšņi strauji sarājos bailēs - es pirmo
reizi dzīvē kādam labprātīgi uzticējos. Iedomājoties vien par to, ka katra
uzticēšanās nesīs vēl papildus sāpes, man gribējās atraut šo atdevības mirkli
no Nezināmā, un es atkal nogrimu juceklīgās halucinācijās. Pekles izdzimumi
baltu, pārpasaulīgi skaistu eņģeļu izskatā sastājās man apkārt un gluži tāpat
kā harpijas centās nokaut Cerību, kas vēl centās uzplaukt no novītušā kristāla
dvēseles zieda. Dieva Dēls atkal nolaidās pie manām kājām un skaitīja dīvainas
mantras – lāstus mirušo aizlūguma papildināšanā, lai man būtu „laba ceļamaize”
tālajā nemirstības un atdzimšanas ceļā feju pasaulē.Gāja dienas,
kas likās kā gadi bezveidīgajā laika straumē. Mokošas pārvērtības apņēma mani,
draudīgas balsis, pa laikam arī iepinoties kādam glāsmainam, tālam vārdam. Es
izdzīvoju savas pēdējās pagātnes dienas, un sapratu, ka ir Laiks. Celties -
pasaulei, augšāmcelties – par biedinājumu ļaunuma eņģeļiem, piedzimt – savam
glābējam un atdzimt - sev pašai.Es pavēru
savus smagos plakstus, apkārt pletās sārta, kautrīga rītausma ziloņkaulā un
sarkanā marmorā rotātā zālē. Ārā, lielā , ziediem pilnā un krāšņā dārzā
dziedāja putni.„Kur es
atrodos? Kas šī ir par brīnišķu vietu?”Man pretī
raudzījās siltu acu pāris, pielijis ar prieka asarām, kas piederēja nevērīga un
nekaunīga izskata elfam. Akmens skaistums bez aizspriedumiem un kaunēšanās. Kliedzoši
patiess un biedējošs.„Šī ir
elle...” Svešinieks nopietni atbildēja.Elle? Kur es
biju nonākusi? Elle, bet izskatās kā paradīze... </span>Es tevi meklēju jau no pasaules sākuma un vēl
pirms tam”, viņš turpināja. „Sen, sen jau tevis biju izsapņojis un nu beidzot atradis,
ieguvis, izrāvis no Nāves skavām un izcīnījis godam kā bruņinieks.”„Vai tu esi
tumsa? ”„Es esmu
gaisma , kas iesprostota un paslēpta svešiem skatiem...”Vai es būtu
paredzējusi, ka kādreiz ļaušos tumsai? Nē. Mani visu laiku bija mācījuši, ka
patiesākā un vistiešākā ir gaisma un no tumsas ir jābēg un jāatkāpjas pēc
iespējas tālāk. Mani farizeji nebija patiesi izpratuši visu šī iekārtojuma jēgu
– Gaisma ir jāmeklē visdziļākajā un šķietami necaurredzamajākajā Tumsā. Ļaunums
sevi atklāti demonstrēja, veikli visus piemānīdams ar savu daili un šķietamo
spodrību.Metistofelis
mani saņēma aiz rokas un, cieši klusēdams, ieveda mani savos līkločotajos
labirintos. Pie mūsu kājām lēkāja saules gariņi, pīdamies gar mūsu rokām un
cenzdamies ieliet kaut nedaudz smieklu mūsu sirdīs. Es tiku pievesta pie
spoguļa.„Ieskaties un
ievēro savas pārvērtības!” mans glābējs pavēlēja.Es biju
kļuvusi par daļu no lielā universa zvaigžņu gaismas, viscaur ietverta dievišķā
mirdzumā kopā ar savu pavadītāju. Mēs kļuvām par vienu veselu. Pēc tam Sātans
man uzlika galvā rožu kroni kā piebārstītu ar rubīniem un smalkām sārtām
pērlītēm.„Es tev atdodu
visas savas izciestās sāpes un cerības, kas ir tikušas izciestas, tavā labā.
Katra no pērlēm ir viena tava asara un katrs rubīns – mana izlietā asins lāse.”Un pasaulē
iestājās pilnīgs miers. Es izvēlējos elli, bet ieguvu paradīzi...