|
Thursday, January 19th, 2006
|
03:12 - Laime ir relatīvs un neiespējams jēdziens.
|
...libera me domine de mortis eterra in Dies irrae tremenda quando ceali movendi sunt eterra dum veneris judica in seculum per ignem... Reiz dzīvoja kāds muļķa āksts, kurš bija citu prieks, kas izlauzās caur viņa paša skumjām... Pilnīgs nonsenss... Bezcerība... Bezmiegs... Skumjas (ar lielo burtu, iegaumējiet, mīļie!) un vispār... Kāpēc gan optimistiskam cilvēkam būtu jāraksta kaut kādi abstrakti un depresīvi darbi? Arī optimisti ir tikai cilvēki. Man nepatīk cilvēki... Un šodien, precīzāk jau šovakar, šonakt, (šorīt?) man ir tā, ka viss uz šīs pasaules ir sagriezies, apgiezies un piegiezies... Var jau būt, ka esmu sagriezusies ar pasaules šķautnēm... Pasaule ir visai daudzšķautnains un ass priekšmets... Būt par pasaules ākstu ir ļoti grūti. Būt pašam sev par ākstu un pašapmāna iluzionistu vēl smagāk - katrs balagāns reiz beidzas, un tad nākas saskarties ar šo melno, aso kristālu un pārdurt pirkstus līdz asinīm, gluži kā uz apburtas vārpstiņas, tikai pēc tam nenāk simtgadu miegs... Jūs jau cerējāt? Nāk tikai un vienīgi Aizmirstība un Pazušana... Prinči baltos zirgos ir izmirušas raritātes - dinozauri turpretī ir daudz elementārāk pieejami un atrodami. Lūk, tā!Es nemāku savādāk attēlot savas skumjas... Kāpēc pastāvīgi ir jāviļās savā dzīvē... Ik reizi, kad atgūsti cerību tā pazūd, visbaismīgākajā veidā, un atkal nākas visu sākt no nulles punkta... Iesaku katram iziet šādu "kūri". Es jūtu, kā pārtopu lēnām par patmīlīgu egoistu. Zaudēju daļu sevis katrā cilvēkā... Atdodot to viņam, neko nesaņemot pretī... Un pamazām mani pārņem bezjūtība un vienaldzība pret citiem... Svarīgākas kļūst manas, nevis citu jūtas... Es nevaru dzīvot pati pret sevi... Nenovēršama evolūcija, jūs teiksiet... Nu, jā, jūs jau zināt labāk par mani... Reiz lasīju, ka visi cilvēki vēlas tikt mīlēti, bet paši nevēlās mīlēt. Es savukārt mīlu visus cilvēkus, bet viņiem tas atkal nav vajadzīgs... Tad kāpēc ir nepieciešams vispār lolot jebkādas jūtas? Negatīvas emocijas būtu labāk? Ir tik stulbi runāt tikai pašai par sevi, bet vairs, nekas svarīgāks man nav palicis... Labi, ir, bet tos mīļos es nevēlos zaudēt un pazaudēt... tāpēc arī nepieminu... Viņi jau var arī nezināt ,ka ir man dārgi... Iemīlēšanās ir mana dabīgā un pastāvīgā stadija - it visā - dzīvē, lietās, cilvēkos, nereālos tēlos... Galvenais man ir kādu mīlēt... Bet ar laiku tas kļūst smagi, ja tevi nevienam nevajag... un neviens neatbild. Bezjēdzīgi meklējumi arī kādreiz apsīkst... Gribētos raudāt, bet nevar... Negribu? Nē, nespēju, liekas, it kā viss sāļais šķidrums, ko dēvē par asarām būtu pazudis...Bet... vadzis drīz lūzīs.... Un tad... un tad... labāk par to nedomāt... Tā arī palikšu stipra, vienmēr gatava, neuzveicama, skaista, noslēgta un bezbailīga... Vismaz uz mazu bezgalības sekundi - tik ilgi, cik ilgā laikā savienojās divi acu skatieni vienā smaidā... Un tas ir daudz... Labi, laikam beidzot jādodās pie miera...
current mood: Pelēks un tas nozīmē tukšumu. current music: Gregorian - Ave Satani (The Omen)
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Thursday, January 5th, 2006
|
04:39 - Entomoloģiskas dvēseliskās pārdomas...
|
Pati esmu sapinusies savās cerībās un iedomās kā tauriņš zirnekļu tīklā.Ļaušos - būs salda, tumša aizmirstība alias nāve, mēģināšu izlauzties - noraušu sev spārnus... Atpakaļceļa vairs nav. Vai ir iespējams tā pazust citā, ka aizmirsti pats sevi? Neticēju kaut kam tādam... Bet aizmirsties jau varu vienīgi es. Pazust citā arī pagaidām tikai es, tauriņš... Bet zirneklis? Viņš neaizmirsīsies, viņš paliks savā realitātē... Jā, tā droši vien būs un notiks. Vai pazudīs? Zirnekļi nekad nepazūd. Viņi cīnās. Tauriņš pazudīs zirneklī, tā, ka viņš to pat nenojautīs. Viņš vērps mierīgi savu dzīves pavedienu tālāk iztaisnojot no tā taureņa mezglu. Taurenis tiks atsvabināts, bet vai tādēļ laimīgāks? Mēs visi ilgojamies tikt sagūstīti un pieradināti. Protams, ja kādu pieradina ir jārēķinās ar to ka nāksies vienmēr mazliet raudāt. Esmu daudzkārt sagūstījusies ar varu, bet ... mani pagaidām visi zirnekļi ir ātri atbrīvojuši. Gribētos kādreiz neatsvabināties - ak, muļķa taureņa sapnis! Staigājot pa izjūtu meža pļavu rudenīgās noskaņās var ieraudzīt spožas rasas lāses ģeometriskajos tīklos. Ļaudis saka, ka zirnekļi raudot... Par to es kā tauriņš nemāku neko sacīt, toties droši varu teikt, ka daļa no šīm caurspīdīgajām briljantu pērlēm ir taureņu asaras... Jel nenosodiet, tareņi ir un paliks sapņu un iedomu vergi, vai tad ir redzēts, ka kaut viens sapnis taureņiem ir piepildījies un kļuvis par īstenību? Ak jūs vaicājat Zirnekļi? Nezinu... arī zirnekļiem ir jūtas. Var jau būt, ka viņi ir vēl emocionālāki radijumi...
Paņem sev šo violeto debesi Un šos mākoņsodrējus... Nav jau diez kas , nav jau diez kas, Bet ... varbūt, ka noderēs... Es Tev, es Tev neprasu nemaz Pasauli šo piesildīt, kad, Jau nākamajā brīdī Pieprasītu piepildīt... Paņem, paņem manu nogurumu, Es pie Tevis gribu... Man vienalga kā to sauc, Var arī par mīlestību... (M. Čaklais)
current mood: worried current music: Quadro Nuevo - Jakob Elija
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, December 26th, 2005
|
15:48 - Aizkavējies ieraksts...
|
Cik dīvaini netverami skan šis vārds: Dievs. Bet... es viņam neticu, nu labi, neticēju... Un tad pēkšņi uzradies Tu. No pilnīgas nekurienes, no citas pasaules - nezināms un neiepazīts... Vai tā būtu balva man vai arī sodība? ... Vai es ticu Dievam? ... Tagad? - Jā, jo es ticu Tev... Tu pats teici, ka esi Dievs... es es esmu zvaigzne, Tavējā, uz kuru nolūkojās dīvaini, parasti ikdienišķi cilvēki caur dubļainu, aizputējušu autobusa logu. Mēs viens otru varam gan pieņemt, gan apstrīdēt, gan ... papildināt. Mazas materiāli nevērtīgas, psiholoģiski tik ļoti dārgas dāvaniņas dzīvo manā vientuļajā zilajā ekrānā. Mūs vieno haotiska elektronu kustība, kas pārvēršas skaņās un tēlos... Mēs dzīvojam divās tik dažādās pasaulēs... Sapņaini Bittersweet un neiespējami īsti un neatkarīgi... Pār mums, ap mums un mūsos viens sapnis ir nolaidies... Nākotni es viņam neprasīšu - dzīvošu tagadnē...
current mood: hopeful current music: David Bowie - Nature boy
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, December 25th, 2005
|
19:30 - Kārtējais pārdomu dzejolis un ne tikai...
|
Ņemot vērā to, ka šaubos vai attiecīgā persona šo kādreiz izlasīs es atļaušos ielikt dzejoli... Un kas par to?
Mans dīkais sapnis skauj vēl mani savās važās - Es zinu - Nojs par mani aizlūgumu tur... Reiz Elīza būs viņam blakus, Kaut arī ziemas reģi saltus lāstus bur. Es lidoju un gaisā vēdī muskats... Ak, laiks, jel brīdi apstājies! Es šajā ledus namā došos zagšus Tā, lai neviens mūs neatpazīst... Un sveču liesmas gaisā dejo, Un kaut kur tālu zvani skan... Šeit mierīgs klusums nolaidies uz skujām Un atkal balti Ziemassvētki dāvāti ir man...
current mood: happy current music: Mariah Carey - Joy to the world
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, December 22nd, 2005
|
21:50 - Manā pasaulē atkal līst
|
Es esmu vergs savā apziņas un zemapziņas katorgā. Manus spārnus ir saslēguši ķēdēs un pie sirds ir piesieta ļoti, ļoti smaga svina svaru bumba, lai neviens vairs to nevarētu nozagt. Mani smacē šis zimas pavasaris. Es esmu uzcēlusi sienu ap sevi, bet kāds vienmēr pamanās kaitinot izdobt tajā caurumiņu un ielaist manā drūmajā, apsarmojušajā kambarī sauli. Ak, nē, nededziniet manas acis ar tās stariem! Tie svilina kā versmojoša uguns... Aizķellējiet ciet to caurumu un ļaujiet man dzīvot manā noslēgtajā, vientuļajā pasaulītē! Es esmu pārāk daudz apdedzinājusies un manas rokas ir sāpīgās čūlās... Jūs ar saviem laipnajiem vārdiem un samaidiem apsvilinat tās no jauna. Tas nežēlīgi sāp... Kaut jel viens no šiem tūkstoš mocītājiem uzlietu manām brūcēm dziedinošu balzāmu - tad varbūt es ļautu atsvabināt mani no ķēdēm un sevi pieradināt pie saules, pie dzīves pie ... Tevis. Bet... tas notiks pēc miljoniem gadu, pēc tūkstošiem mūžību... Manā tumšajā pagrabā gotiskajās velvēs atbalsojas avota saraustītās, dzidrās elsas...
current mood: sad current music: The Darkness - Love on the rocks (with no ice)
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, December 19th, 2005
|
22:48 - ***
|
Vai Tu esi sapnis, Vai pagātnes spoks, Bet varbūt vien iedomas, Likteņa joks, Kas izspēlēts tiek Scēnu pa scēnai Un izplēn kā pelni Pa gadsimtu vēnām...
current mood: touched current music: Celldweller - Frozen
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, November 28th, 2005
|
15:05 - Pasaka par ūdensnesēju
|
Es dzīvoju tajā tālajā, nesasniedzamajā zemē, kurusauc par Nārajānu. Parasti tajā cilvēki nonāk pēc apskaidrības un atdzimst piepildījumā... Reiz mēs visi tur nokļūsim... Bet kā es tur nonācu? Nolemtības dēļ? Nē. Cilvēku dēļ? Arī nē... Sevis un mīlestības dēļ.Manī agrāk nebijā nekā. Tikai kaut kas pelēks, un pelēks, tas nozīmē tukšumu. Mana pasaule sastāvēja tikai no dienas, nakts un tēva kamieļu ganāmpulka. Es biju skaista, tikai to neapzinājos. Jauna un zaļoksna no ārpuses, taču ar sirdi kā vecam, satrupējušam simtgadīgam kokam. Es dzīvoju nevienu nemīlēdama un nevienam neticēdama – nevajadzīga un neievērojama.Reiz pienāca diena, kad, klaiņājot pa tuksnesi, bija laiks piestāt oāzē. Bija izbeidzies ūdens. Mēs jājām jau ilgi, kamēr septiņi mēness sirpji norietēja un atkal no jauna atausa, taču velti. Slāpes ar katru mirkli arvien vairāk vilināja klāt Beigas.Pāri bezgalīgajam smilšu klaidam jau laidās nakts gari, apsegdami debesis ar melnu Ķīnas zīdu un piebārstīdami tās ar miljoniem zelta spīgulīšu. Tie mums izlikās kā rasas lāses un deva mierinājumu un cerību. Kaut kur tālu burzguļoja tumsas mirāžu strauti... Vai tiešām kaut kur bija kaut lāsīte debešķīgā nektāra? Ūdens... Vienīgais glābiņš. Nakts skaņas viegli pievīla mūsu sakarsušos prātus. Tās bija uguns salamandras, kuras dejoja pa kvēlojošo zemi, kas vēl krāsojās zeltaini sārta. Dīvainie zvēri sāka virpuļot netveramā ātrumā mežonīgā riņķa dancī, izveidojot milzīgu, raupju un kustīgu sienu. Uznāca smilšu vētra. Ap mani sāka griezties putekļu jūra, un viss sajuka, kas ir labs, kas ir ļauns.Pazuda telpa, pazuda laiks, un es atmodos spilgtā gaismā... Es neredzēju, es vienkārši jutu gaismu, kas staroja ap mani. Tā bija teju vai sataustāma ar pirkstu galiem, ar visu manu būtni un ķermeni. Šī dīvainā parādība lēnām sāka dzist, mans skatiens pamazām apskaidrojās un es attapos tuksneša vidū. Pilnīgi viena un pamesta. Bija pazuduši gan nogurušie kamieļi, gan arī tēvs nekur nebija atrodams. Es gribēju kliegt, taču manu rīkli bija aizputinājušas smiltis, skropstas bija pilnas putekļu un mēle gluži kā sarepējusi piepe neveikla iegūla manā mutē. Slāpes, neizturamas un daudzveidīgas... Pie debesīm sāka pulcēties maitu liju ēnas. Tās riņķoja ap mani izdvešot dažādas nievas, ņirgas un lamas.„Tā jau ilgi neizvilks”, noirgojās viena.„Jā, sprāgoņa paliek sprāgoņa...”, piebilda otrā.„Mirsti nost, tu esi derīga vienīgi maitas gaļai! Tev nav nākotnes, tev nav pagātnes, tev nekas nepieder kā vien tava kailā dzīvība!” pašapmierināti ieķērcās trešā no harpijām. Piecdesmit uzasināti tērauda knābji pavērsās pret manu izmocīto miesu... Urbjošie un visnotaļ gaidās alkstošie skatieni dedzināja vēl vairāk nekā verdošā saule. Putnu asinskārie kliedzieni pamodināja manī vēlmi cīnīties uz priekšu.Es lēnām vilkos nezināmā virzienā. Stundas vilkās kā bezmērķīgi uz mūžu ieslodzītā gadi, vājprāts lēnām piezagās no muguras un ar savu garo mēli centās aizsniegt manus jutekļus. Kaut kur tālu un neiespējami pie apvāršņa parādījās Brīnums. Atkal gaisma, bezgalīga gaisma ielija manā sejā, un es ieraudzīju tālumā melnu punktu – aku, aku ar Skaidru ūdeni, un turpat blakus tai stāvēja cilvēks. Vai tā bija kārtējā smilšu garu radītā ilūzija? Vai varēja būt iespējams, ka es būtu zaudējusi savu realitāti un pa daļai pārcēlusies tai baisajā un krāsainajā feju pasaulē, no kuras atpakaļceļa nav. Pagāja vēl daudzas mūžības, bet uz gaismu virzīties bija daudz vieglāk. Savā pērļainajā sēru plīvurā atkal ietinās māte nakts, apraudot savu pazudušo dēlu mēnesi, kas bija sadilis nepiedodamajā universā. Cauri tumsas melnajām skumjām, es ieniru sārti zeltainajā saulrietā. Es sekoju brīnišķajam un pārpasaulīgajam oreolam, kas apdvesa visu svešinieka stāvu. Neizsakāma eksaltācija un vētrains prieks ielija manā sirdī. Absolūtā laimes izjūta, ka beidzot es esmu atradusi to, ko meklēju un pēc kā tik ilgi tiecos. Un tas vairs nebija tikai un vienīgi ūdens...Bija palikuši pāri daži metri no mana mērķa. Pie akas grodiem stāvēja slaids vīrs, baltā tērpā. Likās, ka manā priekšā ir izkāpis kāds no svēto ikonu personāžiem, pāraudzis un pieaudzis ķerubs. Viņa hennas brūnie, viļņainie mati plivinājās nemanāmā vēja pūsmā. Es jautāju Brīnumainajam:„Kas tu esi, parādība?”„Es? Es esmu Dieva Dēls. Es esmu pravietis un sludinu kā cilvēkiem būs pareizi un tikumīgi dzīvot. Es piederu sev. Es nāku un eju sev par prieku un patikšanu.”Manas acis aizplīvurojās saldenā mirdzumā, es raudāju. Savas pēdējās dievišķā nektāra pērles es atdevu zemei... Dārgāko, ko varēju ziedot no sevis. Es spēju sakopot pēdējās enerģijas paliekas, lai pārveltu vārdus, kas nāca pār lūpām: „Ūdeni, tikai vienu malku ūdens no tavām svētajām plaukstām! Vai tu man pasniegsi to? Es vēlos dzert patiesību.”Gars novīpsnāja: „Tu ? Tu gribi aptraipīt manas baltās rokas ar savu netīro salašņas muti? Tu vari dzert no manas būtības, kas strāvo man apkārt, bet tavas lūpas nemūžam nepieskarsies man! Mūsu lūpas nekad nesatiksies...” Tad viņš paņēma pēdējo ūdens malku, kas bija palicis pusizžuvušās akas dibenā un ļaunā baudā to izdzēra, pārpalikušās lāses nicinoši iešļākdams man sejā: „Še, dzer! Nevienam šajā dzīvē nevar uzticēties, pat pats sev un tāpat arī nākamajā! Tāda ir pasaules īstenība.”Man visapkārt satumsa... Pa nespēka murgiem es vēl attapu izsecināt Dieva dēla sūtību. Viņš bija tikai ārēji spožs un pats apžilbis un iemīlējies šajā spozmē. Šī gaisma bija tikai maska, lai slēptu viņa patieso Es. Pēc tam es kritu bezsamaņā – apziņas tumsā.Pēc nenosakāma laika mani kāds nesa savās rokās. Tas bija pilnīgi vienalga, kur mani nesa. Varbūt, ka es biju jau mirusi, bet, visticamāk, ka tikai kāda manas personības daļa. Transs. Pēc mūžības mani kāda balss atsauca atpakaļ dzīvē. Tāla un dziedoši piesmakusi skaņa, un es ļāvos, lai manā izdēdējušajā miesā un dvēselē ielej dziedinošu ūdens malku. Es šoreiz ļāvu, lai mani dzirdina un spirdzina. Man nebija vairāk spēka pašai meklēt savas ilgas un mērķi. Tas mani atrada pats. Varbūt, ka man bija reiz jāapstājas pēc trieciena un jāļaujas dzīvības straumēm.Svešinieks
bija saņēmis uzmanīgi manu nogurušo galvu savās mierinošajās rokās... Man ienāca prātā Dieva Dēla vārdi un es pēkšņi strauji sarājos bailēs - es pirmo reizi dzīvē kādam labprātīgi uzticējos. Iedomājoties vien par to, ka katra uzticēšanās nesīs vēl papildus sāpes, man gribējās atraut šo atdevības mirkli no Nezināmā, un es atkal nogrimu juceklīgās halucinācijās. Pekles izdzimumi baltu, pārpasaulīgi skaistu eņģeļu izskatā sastājās man apkārt un gluži tāpat kā harpijas centās nokaut Cerību, kas vēl centās uzplaukt no novītušā kristāla dvēseles zieda. Dieva Dēls atkal nolaidās pie manām kājām un skaitīja dīvainas mantras – lāstus mirušo aizlūguma papildināšanā, lai man būtu „laba ceļamaize” tālajā nemirstības un atdzimšanas ceļā feju pasaulē.Gāja dienas, kas likās kā gadi bezveidīgajā laika straumē. Mokošas pārvērtības apņēma mani, draudīgas balsis, pa laikam arī iepinoties kādam glāsmainam, tālam vārdam. Es izdzīvoju savas pēdējās pagātnes dienas, un sapratu, ka ir Laiks. Celties - pasaulei, augšāmcelties – par biedinājumu ļaunuma eņģeļiem, piedzimt – savam glābējam un atdzimt - sev pašai.Es pavēru savus smagos plakstus, apkārt pletās sārta, kautrīga rītausma ziloņkaulā un sarkanā marmorā rotātā zālē. Ārā, lielā , ziediem pilnā un krāšņā dārzā dziedāja putni.„Kur es atrodos? Kas šī ir par brīnišķu vietu?”Man pretī raudzījās siltu acu pāris, pielijis ar prieka asarām, kas piederēja nevērīga un nekaunīga izskata elfam. Akmens skaistums bez aizspriedumiem un kaunēšanās. Kliedzoši patiess un biedējošs.„Šī ir elle...” Svešinieks nopietni atbildēja.Elle? Kur es biju nonākusi? Elle, bet izskatās kā paradīze... </span>Es tevi meklēju jau no pasaules sākuma un vēl pirms tam”, viņš turpināja. „Sen, sen jau tevis biju izsapņojis un nu beidzot atradis, ieguvis, izrāvis no Nāves skavām un izcīnījis godam kā bruņinieks.”„Vai tu esi tumsa? ”„Es esmu gaisma , kas iesprostota un paslēpta svešiem skatiem...”Vai es būtu paredzējusi, ka kādreiz ļaušos tumsai? Nē. Mani visu laiku bija mācījuši, ka patiesākā un vistiešākā ir gaisma un no tumsas ir jābēg un jāatkāpjas pēc iespējas tālāk. Mani farizeji nebija patiesi izpratuši visu šī iekārtojuma jēgu – Gaisma ir jāmeklē visdziļākajā un šķietami necaurredzamajākajā Tumsā. Ļaunums sevi atklāti demonstrēja, veikli visus piemānīdams ar savu daili un šķietamo spodrību.Metistofelis mani saņēma aiz rokas un, cieši klusēdams, ieveda mani savos līkločotajos labirintos. Pie mūsu kājām lēkāja saules gariņi, pīdamies gar mūsu rokām un cenzdamies ieliet kaut nedaudz smieklu mūsu sirdīs. Es tiku pievesta pie spoguļa.„Ieskaties un ievēro savas pārvērtības!” mans glābējs pavēlēja.Es biju kļuvusi par daļu no lielā universa zvaigžņu gaismas, viscaur ietverta dievišķā mirdzumā kopā ar savu pavadītāju. Mēs kļuvām par vienu veselu. Pēc tam Sātans man uzlika galvā rožu kroni kā piebārstītu ar rubīniem un smalkām sārtām pērlītēm.„Es tev atdodu visas savas izciestās sāpes un cerības, kas ir tikušas izciestas, tavā labā. Katra no pērlēm ir viena tava asara un katrs rubīns – mana izlietā asins lāse.”Un pasaulē iestājās pilnīgs miers. Es izvēlējos elli, bet ieguvu paradīzi...
current mood: exhausted current music: Garbage - Special
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, November 21st, 2005
|
11:59 - Aizkavējies virsraksts.
|
Sniegpārslas lēni, glāsmaini skūpsta zemi... Es smejos - tādus pagalam priecīgus smieklus. Maza bezdelīga ietriecas mana augstā loga rūtīs... Es smaidu, un viņas dvēsele aizceļo nezināmā nekurienē. Es visu mūžu būšu priecīga un visjautrākā tad, kad būs visskumjāk... Un vai zini? Es šodien smejos... Asaras ir tabu - zīmogs virsū un ciet! Ciet, ne jau durvis... Ciet caur smiekliem! Un atkal kāda sniegpārsla atdusas man uz vaiga Un man atkal paliek tā salti labi ap sirdi...
current mood: bored current music: ~fizikas skolotājas balss~
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, November 1st, 2005
|
20:53 - @@@
|
Dzīvot... Padzīvot... Uzdzīvot... Piedzīvot... Pārdzīvot... Sadzīvot... Izdzīvot... Nedzīvot... Nodzīvot... ............ un pārdzimt.... ..........BEZGALĪBĀ......
current mood: sleepy current music: Klase bļaust;as apkārt.... TrOkSnIs
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, October 4th, 2005
|
18:06 - ***
|
Dziļi naktī pamodos Debesu bezdibeņos esību meklēt - Šonakt sapnī pati sevi pazaudēju... Pašķīrās mākoņu šķidrauts, Vēss rokas pieskāriens izrāva laukā no kvēles. Tu manu matu cekulu noglāstīji - Es atmodos gaismā un bezizejā, Un neviens nespēja pateikt, Kur biju, ko nepaspēju... Pasaule atkal iepinās skumju plīvurā, Kapu migla mokoši ieurbjas plaušās. Es paslēpšos mājas čukurā, Līdz brīdim, kad saule ausīs. Mēs esam nakts bērni, Bet dienas ir priekam... Dienas ir tāpēc, lai nesatiktos...
current mood: indifferent current music: ~klusums un vējš~
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|