Rū ([info]fireofthedoom) rakstīja,
@ 2006-01-19 03:12:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Garastāvoklis: Pelēks un tas nozīmē tukšumu.
Mūzika:Gregorian - Ave Satani (The Omen)

Laime ir relatīvs un neiespējams jēdziens.
...libera me domine de mortis eterra in Dies irrae tremenda quando ceali movendi sunt eterra dum veneris judica in seculum per ignem...
Reiz dzīvoja kāds muļķa āksts, kurš bija citu prieks, kas izlauzās caur viņa paša skumjām...
Pilnīgs nonsenss... Bezcerība... Bezmiegs... Skumjas (ar lielo burtu, iegaumējiet, mīļie!) un vispār... Kāpēc gan optimistiskam cilvēkam būtu jāraksta kaut kādi abstrakti un depresīvi darbi? Arī optimisti ir tikai cilvēki. Man nepatīk cilvēki... Un šodien, precīzāk jau šovakar, šonakt, (šorīt?) man ir tā, ka viss uz šīs pasaules ir sagriezies, apgiezies un piegiezies... Var jau būt, ka esmu sagriezusies ar pasaules šķautnēm... Pasaule ir visai daudzšķautnains un ass priekšmets...
Būt par pasaules ākstu ir ļoti grūti. Būt pašam sev par ākstu un pašapmāna iluzionistu vēl smagāk - katrs balagāns reiz beidzas, un tad nākas saskarties ar šo melno, aso kristālu un pārdurt pirkstus līdz asinīm, gluži kā uz apburtas vārpstiņas, tikai pēc tam nenāk simtgadu miegs... Jūs jau cerējāt? Nāk tikai un vienīgi Aizmirstība un Pazušana... Prinči baltos zirgos ir izmirušas raritātes - dinozauri turpretī ir daudz elementārāk pieejami un atrodami. Lūk, tā!Es nemāku savādāk attēlot savas skumjas...
Kāpēc pastāvīgi ir jāviļās savā dzīvē... Ik reizi, kad atgūsti cerību tā pazūd, visbaismīgākajā veidā, un atkal nākas visu sākt no nulles punkta... Iesaku katram iziet šādu "kūri". Es jūtu, kā pārtopu lēnām par patmīlīgu egoistu. Zaudēju daļu sevis katrā cilvēkā... Atdodot to viņam, neko nesaņemot pretī... Un pamazām mani pārņem bezjūtība un vienaldzība pret citiem... Svarīgākas kļūst manas, nevis citu jūtas... Es nevaru dzīvot pati pret sevi... Nenovēršama evolūcija, jūs teiksiet... Nu, jā, jūs jau zināt labāk par mani... Reiz lasīju, ka visi cilvēki vēlas tikt mīlēti, bet paši nevēlās mīlēt. Es savukārt mīlu visus cilvēkus, bet viņiem tas atkal nav vajadzīgs... Tad kāpēc ir nepieciešams vispār lolot jebkādas jūtas? Negatīvas emocijas būtu labāk?
Ir tik stulbi runāt tikai pašai par sevi, bet vairs, nekas svarīgāks man nav palicis... Labi, ir, bet tos mīļos es nevēlos zaudēt un pazaudēt... tāpēc arī nepieminu... Viņi jau var arī nezināt ,ka ir man dārgi... Iemīlēšanās ir mana dabīgā un pastāvīgā stadija - it visā - dzīvē, lietās, cilvēkos, nereālos tēlos... Galvenais man ir kādu mīlēt... Bet ar laiku tas kļūst smagi, ja tevi nevienam nevajag... un neviens neatbild. Bezjēdzīgi meklējumi arī kādreiz apsīkst...
Gribētos raudāt, bet nevar... Negribu? Nē, nespēju, liekas, it kā viss sāļais šķidrums, ko dēvē par asarām būtu pazudis...Bet... vadzis drīz lūzīs.... Un tad... un tad... labāk par to nedomāt...
Tā arī palikšu stipra, vienmēr gatava, neuzveicama, skaista, noslēgta un bezbailīga... Vismaz uz mazu bezgalības sekundi - tik ilgi, cik ilgā laikā savienojās divi acu skatieni vienā smaidā... Un tas ir daudz...
Labi, laikam beidzot jādodās pie miera...



(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?