Pārdomas
Pēdējā laikā ir dzirdēts un lasīts tik daudz vārdu kas liek aizdomāties par lietām. Par lietām kuras savā būtībā ir dziļas. Viens vienīgs vārds spēj novest skumjām un savā ziņā pesimistiskām domām. Kas ar mani notiek? Vēlos uz mirkli būt viena šajā plašajā pasaulē. Reizēm ir patiešām labi ka ar draugiem visi draugi nav kopīgi. Kāpēc tieši šis temats draugi man tik ļoti liek aizdomāties? Viņu izteiktie vārdi...domas. Gribu iebraukt dziļi mežā kur mani neviens neatrastu un kliegt cik vien spēka. Vnk izlādēties. Izkliegt visu negatīvo un pozitīvo enerģiju. Lai tās nenospiestu manu sirdi. Lai nāktu jaunas emocijas. Paldies MOBY par viņa mūziku. Tā man liek justies tik labi vai slikti kā tobrīd vēlos. Gribas aizmirsties mākslā. Mans optimisms sāk pārvērsties par pesimismu. Un man tas nemaz nepatīk. It kā viss ir kārtībā taču dziļi dziļi tomēr kaut kas ir. Pēdējā gada laikā esmu tik bieži vīlusies cilvēkos ka nemaz nevēlos cilvēkos saskatīt labo. Taču tas man iemācīja cilvēkus izvērtēt objektīvi. Ir tik daudz īpašību kas mani kaitina cilvēkos. Un gandrīz katrā es kādu no tām saskatu. Neciešu liekulību. Man tas uzdzen tādas dusmas. Pati nesaprotu ko tajā brīdī vēlos darīt. Kliegt vai raudāt ka cilvēki tādi. Kaitina tas ka cilvēkiem pietrūkst drosmes atklāti acīs pateikt savas domas par viņu. Es vairs no tā nebaidos. Ja šis cilvēks atklātību nepareizi saprot vai nenovērtē to nav manis vērts. Un zinu ka reiz atradīsies kāda dvēselīte kas mani sapratīs un pieņems mani tādu kāda esmu. Galvenais esi tāds kāds esi. Izliekoties par to kas neesi sarežģīsi savu dzīvi un ievilksi sevi tādā purvā no kura būs grūti tikt ārā.