Vakar lēkāju Dzelzs vilka koncertā pie skatuves ar mazāko bērnu rokās (ar austiņām uz ausīm, jo dāma protestē arī pret putekļusēcēja troksni). Šorīt pleci jūt savu. Dodoties dēls aug kā nākošais fans, ņemot vērā, ka Uijā uijā nikti vilki ir ikvakara sastāvdaļa.
Sirreāli būt cilvēkos, kas pārņemti masu psihozē, gaisā sajust svešus sviedrus un alkohola smārdu (par spīti tam, ka pasākums ārā). Tik ļoti gribas kaut kur aizdoties vieniem un arī pašiem ļauties aizmirsties, nevis visu laiku uzmanīt tuvāk atrodošos lielākā reibuma pārņemtos personāžus.