Gribu par to parunāt, bet gribu arī neteikt neko.
Šodien biju uz viena. Un skatījos, kā palikušais vīrs pēc saviem 55 gadiem laulībā sēž blakus zārkam un ir viens. Viss kaut kā iedeva pa iekšām vairāk, nekā vajadzēja. Jau gribēju pēc tam braukt atpakaļ uz darbu novērst domas, bet tur būtu kolēģe, kuru noteikti aizsūtītu šajā noskaņojumā. Pārbraucu mājās un sajutos tukša un izsmelta. Karsta vanna un stunda miega līdz bērnu izņemšanai. Un tagad vakarā viss ko vēlos ir sēdēt vīra azotē un nebūt vienai. Joprojām ir sajūta, ka ir fiziski slikti.