Šodien stāvēju dušā un jutu, kā atgriežas smadzeņu darbība. Galvā miljons lietu, kas jāizdara un kā tās darīt. Labi, izmēri ir niecīgi un aprobežojas ap ikdienas sadzīvi un tās uzlabošanu, bet pēc grūtniecības mierīguma un lēnuma liekas sprādziens. Vakar kā reiz lasīju, ka grūtniecības laikā smadzeņu darbības traucējumi esot kā sešdesmitgadīgiem cilvēkiem. Tad nu būšu atpakaļ savos trīsdesmit. Tā nu šodien vīru beidzot vakarā uz trenniņu aizlaidu, puika beidzot podiņā pačurāja (pirms tam nebija pierunāms apsēsties, bet nu jau bija iemācījies, ko nozīmē čurāt un vannā pie dibena mazgāšanas mēdza arī izčurāties) un aizmiga pirmo reizi bez knupja (kurš vienkārši pazuda, tiesa vakara gaitā atradās ielikts veļas mašīnā, bet māte šo faktu nevienam neizpauda un aizmigšana izrādījās necerēti viegla). Tagad vēl tikai jāzivēlas seriāls vai grāmata vai tomēr miegs.