Basi vēderā
Sestdienas lielā avantūra - uzticēt bērnus vīra vecākiem un aizdoties uz pilsētas svētku koncertu, lai klausītos Hariju Zariņu, Alex un Colt. Vismaz četrus gadus nebaudīta sajūta, kad visas iekšas vibrē mūzikai līdzi. Izskaņā sāpošs kakls un laime pilnīga. Protams, mazliet jau traucēja tas, ka apkārtējā publika lielākoties vienaldzīga un bars ar bērniem, kas skraida pa puķudobi un alus glāzes blakus esošiem. Bet tai mirklī, kad dziedi, ir vienalga. Vakars bija brīnišķīgi silts un pastaigu mājup tā vien gribējās pavilkt garāku. Bet steidzāmies mājup, jo nezinājām, kas mūs sagaidīs (Vīramāte kā jau 3 bērnus uzaudzinājusi uzskatīja, ka noteikti tiks galā, kas tad tur...) Ēvalds bij aizmidzis turot māsas roku lielajā gultā, jo viņu stūmis prom (esot gulējuši kā divi pamesti nabadziņi kopā), bet meita mūs sagaidīja vēl nomodā, lai ātri aizmigtu un vecākiem vēl būtu iespēja izdzert pudeli vīna, jo nespējām dienai teikt ardievas. Doties tagad vēljoprojām nespējam atgūt miegu, jo nāk zobi (viens beidzot ir pārplēsis smaganu, otrs lēni tuvojas, dzintara krellītes laikam tomēr strādā) un Laumai pāris naktis pagājušas kasoties.